Sapnis par Maskavu

Es beidzot atradu savu hoteli. Gļeba ielā. Pie durvīm mazā stikla būdiņā sēdēja aptuveni 70 gadus veca sieviete ar zelta zobiem un ordeņiem pie krūtīm.
- Vaša komnata na posļedņem etaže.
- Gde ļift?, es pajautāju.
- Ļift ņerabotajet. Berite ļesņicu.
Es "paņēmu" trepes. Par laimi soma bija maza, bet trepes ļoti šauras. Turklāt, aptuveni trešajā stāvā man bija sajūta, ka esmu nonācis džungļos, jo trepes pēkšņi veda caur balkonu, kas ir pilns ar visādiem augiem un zaļumiem. Mazs bērna ritenītis stāvēja ceļā. Trepes kļūst aizvien neērtākas. Nu jau tās ir no koka, turklāt vēl šaurākas. Es knapi tieku augšā. Tas varētu būt kāds sestais stāvs.
Istaba ir nemīlīga. Pie grieztiem dienasgaismas lampa, kas telpu piepludina ar nemājīgu zilgani baltu gaismu. Tā rūc. Es nolieku koferi un nolemju iziet laukā pastaigāt.
Esmu uz ielas. Slapjš sniegs un krēsla. Dažas lampas apspīd ielu un sabiedriskā transporta pieturu, pie kuras piebrauc dzeltens ikaruss. Laukā izkāpj daudz cilvēku. Autobuss ir pilns. Cilvēki no darba dodas mājup. Sieviete ar diviem bērniem pie rokas mēģina pārlekt peļķei, kas izveidojusies no sakusušā sniega. Mazais paslīd un iekrīt. Māte to izrauj no peļķes un krieviski to sarāj.
Es nolemju iet uz kremli.
- Gde kremļ?, jautāju pirmajam pretīmnācējam.
- Tam!, melnā jakā, treniņbiksēs un melnā cepurē ģērbies jauns vīrietis pamet uz roku meža virzienā. Viņš viltīgi pasmaida. Viņam ir liels deguns, tumši sejas vaibsti, un visdrīzāk viņš ir kāds armēnis vai gruzīns.
Es viņam paklausu un dodos meža virzienā. Man seko vairāki viņam līdzīgi tērpti jauni vīrieši. Paskatos pa labi dzīvojamo māju pagalma virzienā. Bērnu rotaļlaukumā bērni kaujās.
Es turpinu ceļu gar dzīvojamām mājām meža virzienā. Jaunie vīrieši man seko. Ārā ir tumšs. Es dodos uz kremli.

Tālāk es vairs neko neatceros. Nesatraucieties, ar mani viss kārtībā. :)
Šis bija sapnis, kurā mana apziņa veiksmīgi sajauca kopā vairākus pēdējās dienās redzētos notikumus vai arī TV pārraides. Pēdējais raidījums, ko vakar vakarā pirms gulētiešanas skatījos, bija dokumentālā filma par vienu skolas klasi Maskavā. Žurnāliste, kuras pati kādreiz bija šīs klases skolniece, nolēma pēc 20 gadiem atrast savus klases biedrus. Dzīve tos bija izkaisījusi pa visu pasauli. Vairāki dzīvo Ņujorkā, vēl kāds Vācijā, vēl cits Šveicē. Visi talantīgi cilvēki, aptuveni ap 40 gadiem. Divi no klases aizgāja bojā. Viens nodarbojās ar līšanu alās, un tur viņš arī palicis. Otrs, kas bija klases labākais matemātiķis un ar izcilību iestājās MGU (Maskavas valsts universitātē), pēc otrā kursa tika paņemts armijā un aizsūtīts uz celtniecības bataljonu Sibīrijā. Tur viņš tika sists. Pēc armijas savas studijas viņš vairs nebija spējīgs turpināt. Viņš iesāka strādāt par naktssargu un veica citus gadījuma darbus. Viņš nomira pēkšņi ar infarktu.
Bet gan jau īstajā Maskavā ir daudz foršāk.