Bērnības vasaras smarža

Sestdien, pērkot pie turka dārzeņus, ogas un gaļu, es atkal sajutu savas bērnības vasaras smaržu. Tā bija neparasta sajūta, kad sajutu šo aromātu. It kā pārceltos pāris gadu desmitus atpakaļ pagātnē.
Šī smarža ir sajaukums no svaigu diļļu un svaigu zemeņu smaržas. Un iespējams, ka tikaiman vienam tā veido kādu īpašo asociāciju. Es tikai tiešām brīnos, cik ļoti dziļi mūsos tiek noglabātas smaržas. Un kā mēs tās neaizmirstam. Var aizmirst konkrētus notikumus, taču tiklīdz sajūt šo notikumu smaržu, tas ataust atmiņā. Oža ir ģeniāla cilvēka maņa. Tā ļauj vienlaicīgi atcerēties pagātni kā arī  baudīt tagadni. Cilvēkiem vajadzētu daudz vairāk uzmanības pievērst šai maņai. Varbūt, ka smaržu atmiņa ir vienīgais veids kā palīdzēt cilvēkiem, kurus ir piemeklējusi amnēzija. Varbūt, ka vajadzētu nākotnē pierakstīt dienasgrāmatā nevis notikumus, bet smaržas, kuras ir sajustas?
Un sestdien, stāvot turku bodītē pie plašā dārzeņu un augu galda, es dziļi ievilku nāsīs zemeņu un diļļu aromātu, kas man iztēlē samiksēja vasaru Rīgā. Kā mēs ar omu gājām uz centrāltirgu, un tur no privātajiem pirkām zemenes, kā mājās mamma ar omu skābēja gurķus, kuriem tika liktas klāt dilles un lieta virsū marināde. Šī marinādes smarža, kas veidojas no uzsildīta etiķa. Tā arī ir īpaša. Liekas, ka vecākiem dārzā dilles vienmēr ir augušas blakus zemenēm, un zemeņu dobes vasarā smaržo.
Vispār, zemenēm ir tik intensīva smarža, ka nekādi nav iespējams paiet garām nenopērkot. Liekas, ka esmu šogad jau apēdis vismaz kādus 5 kilogramus. Man dikti garšo zemenes.