Noslēgums

Šodien vakarā notiks atvadīšanās no Maikla Džeksona. Šī pēdējā nedēļas ir pagājušas zem Džeksona zvaigznāja, un liekas, ka pat viņam dzīvam esot, neviens tik daudz par viņu nav runājs un domājis kā tagad. Mani ieskaitot.
Es lasīju aprakstu par visu pompozo atvadīšanos no viņa, par daudzajām zvaigznēm, par kiču un emocijām, un pēdējās dienās redzētie viņa Dangerous Tour video ieraksti liek man secināt, ka tieši tādas bēres viņš pats būtu vēlējies. Tas viss ir mums eiropiešiem daļējie nesaprotams, jo ir ļoti amerikānisks. Ļoti patētisks, taču tādi viņi ir.
Kaut kad mēs ar draugiem spriedām par to, kāpēc pasaulē ir tik daudz izcilu amerikāņu. Vai tāpēc, ka viņi būtu talantīgāki cilvēki? Nē, viņi vienkārši uzdrīkstas. Viņi uzdrīkstas sapņot un mēģina arī realizēt savu amerikāņu sapni. Es nekad neesmu bijis tajā valstī, bet pieņemu, ka šī sapņošana un uzdrīkstēšanās ir viena no amerikāņu sabiedrības vērtībām. Mēs Eiropā esam reāli. Dažkārt pat līdz riebumam reāli, tāpēc kaut kad pazūdam mūsu pašu realitātes tīklos., un visu mūžu tā arī neko neuzdrošināmies.
Šī pacilātība, patētiskums, amerikāņu karogi un dziesmas nav tēlotas. Es domāju, ka Džeksons tā arī dzīvoja. Un daudzi citi tā arī dzīvo Amerikā.
Un vispār. Man daudzas lietas kļuva skaidrākas pēc Alekša de Tokvila (Alexis de Tocqueville) grāmatas "Par demokrātiju Amerikā" izlasīšanas. Grāmata ir radusies 19. gadsimta pirmajā pusē, un Tokvils bija devies uz Ameriku Francijas valdības uzdevumā, lai pētītu ieslodzītos Amerikā, taču radās grāmata par demokrātiju un amerikāņu sabiedrību kopumā.
Bet vispār jau ieraksts bija par Maiklu Džeksonu. :)