Ambiente. MBD 12 no 15

Vairākas dienas biju izbraucis no Berlīnes, jo bija darīšanas Frankfurtē. Piedalījos izstādē Ambiente, kas ir dizaina produktu, dāvanu un dažādu vērtīgu un nevērtīgu loriņu tīkotāju saieta vieta. Es tiešām apbrīnoju cilvēku izdomu, un šķiet, ka cilvēks tiešām ir unikāla būtne. Jau daudzus gadu tukstošus cilvēka uzbūve praktiski nav mainījusies, taču cilvēks spēj jau daudzus gadu tukstošus pārsteigt citus ar savu fantāziju. Liekas, ka šī izdoma ir kā tāds bezgalīga jūra, kurā cilvēks iepeld un pasmeļas jaunas idejas, lai tās pēc tam īstenotu un rādītu citiem.  Un esmu pārliecināts, ka tik tiešām nekad nepienāks tāds brīdis, kad viss būs izgudrots un cilvēks savu radošo potenciālu būs izsmēlis. Cita lieta ir - vai viss, kas ir izgudrots, mums ir vajadzīgs. Bet uzskatu, ka tas nav pareizais virziens kurā domāt, jo tad mums būtu samērā grūti izvērtēt to, kas cilvēkam ir vajadzīgs. Un, ja mēs to mēģināsim izvērtēt, tad nonāksim tikai pie dzīvnieciskām vajadzībām, un cilvēks taču nav dzīvnieks. Cilvēks IR radības kronis, un tāpēc mēs varam arī atļauties tādus niekus un it kā nevajadzīgas lietas kā mākslu, kino, rotas vai kurpes ar augstiem papēžiem.
Domāju, ka katram radošam un ar dizainu saistītam cilvēkam šī izstāde ir riktīgs Eldorado un jaunu iespaidu mežs. Un citu cilvēku sasniegumi spārno arī mani pašu un tas atbrīvo domāšanas un radošo garu. Mēs paši apslēpjam sevī šīs radošās lietas, vienīgi dažkārt pilnībā ierokamies mūsu ikdienā, un ar to arī viss radošais process beidzas.
Latvieši bija pārstāvēti ar 9 dizaineriem un vairākiem tiešām interesantiem produktiem. Taču domāju, ka visizcilākais un interesantākais no tiem bija Jānis Straupe. Galdnieks, mākslinieks un brīvdomātājs. Viņš pats kā personība man šķita ļoti saistoša, un viņa darbi ļoti iedvesmojoši, jo tie ir tik dažādi. Viņš spēj izpildīt gan klasiskus dizainus, vīrtuves mēbeles vai kādu sadzīves priekšmetu kā arī atrod laiku pilnīgi trakām un mākslinieciskā ziņā ļoti augstvērtīgām lietām. Skapis - vabole, vai Ambiente izstādē redzētā kumode ar pilnīgi slīpām kantēm, netaisnām virsmām, dīvainu koku, bet lielisku rezultātu. Man ir prieks, ka mums latviešiem ir šādi mākslinieki, kuri izpelnās ne tikai vietējās publikas, bet arī ārvalstu interesentu uzmanību. Pavērojiet viņa darbus - www.straupe.com Kā izrādās, viņš pat Latvijā esot ļoti populārs, jo viņa darbi regulāri iegūst svarīgākās dizaina balvas, taču es viņam nespēju izrādīt pienācīgo uzmanību un runāju kā ar pinīgi nezināmu un parastu cilvēku. Un īsti liela cilvēka pazīme ir tā, ka viņš nesadusmojas par to un nebāž visiem citiem acīs to, cik viņš varens vai nopelniem bagāts.
Labi, baigā morāle man panesās. Ceru, ka Jānis Straupe nesadusmosies, ka blogā izmantoju viņa darbu bildes.

Mana benediktīniskā dienasgrāmata

2006.gada 28.novembris, plkst. 11:00

 

Tikko iztīrīju istabu, un man ir patiess lepnums par sevi, ka pametīšu šo telpu tīrāku, nekā es to atradu.

Zīskinda „Parfīms” jau arī gandrīz ir izlasīts. Pēc aptuveni pusstundas es došos atpakaļceļā uz Hamburgu tādā pašā veidā kā atbraucu – vispirms ar autobusu, tad vilcienu, tad piepilsētas vilcienu un pēc tam ar lidmašīnu.

Pirms prombraukšanas gribu vēl iegriezties baznīcā, bet šoreiz jau vairs ne kā „insaiders”, bet gan tūristiņš, jo nebūs manā kabatā vairs burvju atslēdziņas, ar kuru palīdzību var iekļūt klostera telpās tieši no baznīcas.

Ir pienācis laiks veikt sava veida kopsavilkumu un secinājumus.

Kopumā varu teikt, ka katram, pilnīgi katram, neskatoties uz reliģisko piederību vai attieksmi pret Dievu, iesaku veikt šādu akciju – dažas dienas, bet vislabāk veselu nedēļu, pavadīt kādā klosterī. Pilnai laimei un 80 pierakstītām lappusēm man pietrūka vēl kādas trīs dienas.

Taču arī šajās nepilnajās četrās dienās esmu nonācis pie vairākām atziņām:

Klosteris man palīdzēja kaut uz brīdi atkal iedziļināties sevī un parakņāties sevī. Tas ir process, ko nav iespējams veikt ikdienā pienākumu dēļ. To arī nevar paveikt atvaļinājumā, jo tad gribas tikai baudīt brīvību, jūru un garšīgus ēdienus;

 

Klosteris man palīdzēja saprast režīma un dienas kārtības lielo nozīmi un atvieglojumu. Brīdī, kad ir režīms, pie kura iespējams dzelžaini pieturēties, cilvēks kļūst ļoti produktīvs, taču vienlaicīgi arī nepārstrādājoties. Līdzsvars starp darbu un atpūtu ir bezgala svarīgs, pretējā gadījumā cilvēks kļūst par vergu. Tikai kā vergu? Naudas, slavas vai mistiskas sistēmas un pienākumu vergu? Tas nenozīmē, ka cilvēkam vajag pēc iespējas mazāk strādāt. Cilvēkam vajag savus pienākumus sistematizēt, jo domāju, ka tikai retais no mums izglābs pasauli ar saviem darbiem. Lielākā daļa mūsu veikto darbu ir vairāk saistīti ar mūsu pašapliecināšanos. Un šajā brīdī, kad mēs pašapliecināmies, mēs būtībā rīkojamies egoistiski. Mēs apmierinām mūsu ego. „Ora et labora.” Nu labi, lūgšanu var aizstāt ar atpūtu, grāmatu lasīšanu, draugu satikšanu vai ceļošanu, bet svarīgi, lai šie elementi būtu līdzsvarā;

 

Klosteris man palīdzēja iemācīties zināmu pieticību arī ēšanas laikā. Ēst tik daudz, lai būtu paēdis, bet ne pārēdies. Tas šeit tiek ļoti veiksmīgi praktizēts, un es no sirds ceru, ka varēšu to turpināt arī tālāk, jo man diemžēl tā ir zināma problēma;

 

Klosteris man ir palīdzējis atkal atgūt pazemību. Iespējams, ka tā ir īpašība, kas ikdienā īpaši daudz nepalīdz. Ikdienā vairāk laikam ir vajadzīga tieši bravūra, bet pazemība man palīdz kā cilvēkam, kā kristietim apzināties mūsu cilvēcisko vājību, kas, savukārt, palīdz cīnīties ar dēmoniem pašam sevī. Vispār pazemības trūkums ir mūsdienu sabiedrības viena no lielākajām problēmām. Es tik tiešām neuzskatu, ka cilvēkam ir jāstaigā ar plecos ierautu galvu un zemē nolaistām acīm. Mums, latviešiem, tas ir ielikts šūpulī, tāpēc nevajag baidīties iztaisnot muguru un ar lepnumu darīt savu darbu un mīlēt cilvēkus, taču vienlaicīgi vairīties no „saslimšanas” ar Dieva kompleksu, kas dažkārt vadošajiem medicīnas darbiniekiem ir raksturīgi. Pazemība Dieva priekšā – tas ir svarīgi;