Vogelfrei. MBD 11 no 15
Man tiešām ir jānokaunās par manu kinogaumi, jo acīmredzot tā ir iestrēgusi pie emocionāla, skaidra, dažkārt banāla kinostāsta.Vakar noskatījos filmu Vogelfrei, kuru veidojuši četri latviešu režisori. Četri stāsti, kuriem visiem kopā ir jāveido vienas filmas sajūtu, taču diemžēl šī sajūta mani neapmeklēja. Kopumā smuks operatora darbs, laba noskaņa, taču šīs daļas man likās gan kvalitatīvā, gan saturiskā ziņā tik atšķirīgas, ka zem "vienas cepures" es tās nekādā gadījumā nevarētu palikt. Pirmā un ceturtā daļas man patika vislabāk. Trešā daļa ar Intu Teterovski galvenajā lomā bija visvājākā. Vienkārši neloģiska, neko neizsakoša. Otrā daļa bija interesants skolas dzīves atainojums ar galveno tēlu, kurš bija perfekts jauna latviešu puiša atspoguļojums, kuram vecāki nav iemācījuši emocijas uztvert un izrādīt, kurš savu seksuālo enerģiju un emocionālo nevarību implementē hokejā. Tie ir četri stāsti, kuri pieslēdzas četriem tēliem, parāda mazu šo tēlu dzīves posmu, un pēc tam tikpat pēkšņi atkal atslēdzas no šī tēla dzīves. Šādas epizožu filmas jau tikušas taisītas visos laikos un visos kontinentos, taču man trūka kaut kādas burvības, kaut kādas idejas, kaut kāda viltīga trika, pēc kura saprašanas pārņem tāda patīkama un apmierinātības sajūta.
Priecāšos par katru cilvēku, kurš spēs man palīdzēt saprast šīs filmas unikālo vērtību. Un tikai nesāciet man tagad "braukt" virsū. :) Gaidīšu konstruktīvu kritiku un papildinājumus. :) Galu galā, šī filma taču ir ieguvusi Lielo Kristapu kā labākā latviešu spēlfilma!
Mana benediktīniskā dienasgrāmata
2006.gada 28.novembris, plkst. 9:00
Ārā ir vienkārši burvīgs laiks. Saulīte jau parādās vēlu, jo šis miestiņš ir kalnu ielejā, un saulei tāpēc ir „jāpārkāpj” pāri kalnam, lai Etāles mūki un citi šī ciematiņa iedzīvotāji un viesi to ieraudzītu, bet, kad tā parādās, tad pilnā spožumā. Pa nakti, savukārt, temperatūra ir zem nulles, jo zāle, krūmi un koki ir apsarmojuši. Šī sarma gan apbrīnojami ātri pazūd. Tad, kad parādās saule.
2006.gada 28.novembris, plkst. 10:00
„Ora et labora” – lūdzies un strādā. Tāds ir benediktīniešu moto, un, liekas, ka daži mūki to pārāk burtiski uztver. Vismaz par liķieru destilētāju to var droši apgalvot, jo viņš bija tik ļoti ar savu darbu aizņemts, ka neveltīja man pat piecas minūtes, lai pastāstītu vairāk par savu produkciju un darbu. Tas gan ir viens dīvainis! No sākuma pats ielūdz apskatīt savu darbnīcu, bet pēc tam īsti neliekas ne zinis. Es jau labprāt būtu to produktu pagaršojis, bet nekā. Taču viņš paspēja pateikt, ka vēl nekad savā mūžā nav garšojis paša darināto liķieri. Tā kvalitāti viņš nosaka tikai pēc ožas. Vai tas tā vispār var būt? Varbūt, ka viņš man vienkārši meloja? Nu jebkurā gadījumā mans ļoti gaidītais liķieru darbnīcas apmeklējums izgāzās. Pie tam ar lielu blīkšķi.