Aziāti Frīdenavā

Friedenau jeb latviski Frīdenava ir pilsētas daļa, kurā es mitinos Berlīnē. Šī ir ļoti smuka un Berlīnei tipiska vieta. Lielākā daļa māju ir celtas 20. gadsimta sākumā, un pilsētas daļa ir samērā labi saglabājusies. Respektīvi, nav cietusi kara laikā. Tā ir viena no mazākajām pilsētas daļām ar nepilniem 30.000 iedzīvotāju. Skaistas jūgendstila mājas, mazi dārziņi māju priekšā, plaši balkoni un šauras ielas. Tāda ir Frīdenava. Turklāt, šī ir pilsētas daļa, kas īpaši iecienīta apmešanās vieta bija daudziem nozīmīgiem vācu rakstiniekiem un dzejniekiem. Ir tik neparasti dzīvot vietā, kur vēsturiskus vārdus un ēkas iespējams satikt ik uz soļa. Šajā pilsētas daļā kādreiz ir dzīvojuši un strādājuši Rainers Marija Rilke, Makss Frišs, rakstnieks Kurts Hillers kā arī Ēriks Kestners un Ginters Grass. Iespējams, ka staigājot pa Reinas ielu, viņš ir guvis iedvesmu Emīlam un Berlīnes zēniem vai Divām Lotiņām.

Bet mūsdienās šo vietu ir iecienījuši aziāti. Dažu simt metru diapazonā ap manu māju ir vairākas suši ēstuves, taizemiešu imbisi, ķīniešu un vjetnamiešu ēstuves, taizemiešu masāžas saloni un vjetnamiešu puķu tirgoņi. Tos masāžas salonus vēl nav nācies izmēģināt, bet laikam jau vajadzēs. :) Nevar jau saprast, kāda veida masāžu viņi tur piedāvā. :)

Tieši pretī manai mājai ir vjetnamiešu puķu veikaliņš. Puķes gan tur nav no Vjetnamas, bet paši īpašnieki gan. Vīrs un sieva. Viņi gan paši nekad nav teikuši, ka ir vjetnamieši, taču es esmu iedomājies, ka viņi nav ķīnieši un nav arī taizemieši, bet ir tieši vjetnamieši. To saka mana intuīcija. :) Vajadzēs viņiem pavaicāt. Dažkārt šķiet, ka abiem censoņiem vajadzētu tirgot nevis puķes Berlīnē, bet alkoholu Latvijā, jo viņu puķu veikaliņš vaļā ir pilnīgi katru dienu. Arī Lieldienās katru dienu bode bija vaļā. Un domāju, ka mēs atstājam tajā veikaliņā vismaz 50 EUR mēnesī, jo regulāri tur tiek pirktas puķes. Sākumā man patika ar viņiem kaulēties. Jāteic, ka šeit puķes ir mazliet dārgākas nekā 200 metrus tālākā veikaliņā, kas atrodas Ubāņa pieturā, tāpēc šo argumentu mēdzu dažkārt izmantot, lai sarunātu labāku cenu. Un ir arī izdevies. Es vienkārši pasaku, ka 200 metrus tālāk tulpes maksā tik un tik, un mazā vjetnamiete arī pārdod puķes par manis nosaukto cenu.

Man taču šodien ir vārda diena, un esmu saņēmis foršus apsveikumus un novēlējumus. Šeit viens, kuru saņēmu no rīta.

Kļūdu nemēdz būt.
Notikumi, kurus mēs piesaistām savai dzīvei,
lai cik tie nepatīkami būtu ir vajadzīgi, lai mēs iemācītos to,
ko mums nepieciešams iemācīties. Lai kāds arī būtu mūsu nākošais solis,
tas jāsper, lai nokļūtu tur, kur esam izvēlējušies iet…
                                                (Ričards Bahs)

Attēlā ir redzamas Frīdenavas dāmas 20. gadsimta sākumā.