Deja. MBD 1 no 15

Vakar Alise atkal neatnāca, un mani pārņem bezspēcība cīņā ar Vācijas servisa līmeni, kas ir viens no zemākajiem kādu man nācies sastapt. Neviens nevar palīdzēt, un pat uzteikt līgumu, ja neesi apmierināts ar pakalpojuma kvalitāti, arī nemaz nav tik vienkārši.
Šodien no rīta Berlīni ir atkal piemeklējis pamatīgs aukstums. Visa nedēļas nogale bija vēsa, un šodien no rīta termometrs rādija ap 12 grādiem zem nulles. Gaidot pieturā autobusu, pamanīju kādu sieviņu. Aptuveni 50 gadus veca, bet saģērbusies kā sieviņa. Ietuntuļojusies, mazliet apaļīga, sarkaniem vaigiem. Ausīs bija vadiņi, kas veda uz kabatu, kurā acīmredzot bija paslēpts pleijerītis. Un viņa dejoja. Bija redzams kā viņa klausās kādu jestru mūziku, liek kāju vienu pie otras, un tad atpakaļ. Tad uz priekšu, tad uz atpakaļu. Viņa jautrā veidā sildījās, un man tas patika.
2006. gada nogalē nepilnas četras dienas es devos uz benediktīniešu klosteri Etālē. Tas ir mazs miestiņš Alpu kalnos aptuveni 2 brauciena stundu attālumā no Minhenes. Es dzīvoju klosterī, un cik vien iespējams, mēģināju piedalīties benediktīniešu mūku ikdienā. Šis man bija ļoti interesants un ražīgs laiks, jo sarakstīju dienasgrāmatu kā arī uzrakstīju arī vienu stāstu un izlasīju Patrika Zīskinda Parfīmu. Turklāt guvu ļoti daudz vērtīgu atziņu sev, ar kurām padalīšos arī ar jums caur dienasgrāmatu, kuru toreiz sarakstīju. Uzreiz atvainojos, ja kaut kur trūkst precīzi norādījumi, un varbūt lietas arī nav smuki pateiktas, bet es tās apzināti neesmu centies padarīt smukākas, tāpēc ņemiet pa labu. Un paldies Katei, kura pārrakstīja to visu garo blāķi uz datora.
Šodien piedāvāju jums pirmo daļu ieskatam. Attēlā ir redzams Etāles klosteris.


1. daļa no 15
Mana benediktīniskā dienasgrāmata

2006.gada 26.novembris, plkst. 9:00

Jau ilgāku laiku mani vajā vēlme no iekšienes izbaudīt klostera ikdienu. Ar ko tas ir saistīts? Noteikti viennozīmīgi to pateikt nav iespējams, bet daži no šiem iemesliem ir -  vēlme apstāties, ar varu apstādināt ātro dzīves ritmu, atkarību no medijiem, no komunikācijas un steigas. Cits iemesls ir piespiest sevi pārvietoties citā dimensijā un aizmirst ikdienas domas un rūpes. Vēl viens iemesls ir tīri cilvēcīga interese par mūku ikdienu un, man kā humānistam un cilvēku pētniekam, iespēja iepazīt mūkus kā cilvēkus. Klostera meklējumos nonācu pie benediktīniešu klostera, kas atrodas Ettal (Etāle). Līdz šim klosterim nonācu, pateicoties mūsu visu mīlētajam un nīstajam internetam, jo šim klosterim internetā ir lieliska mājas lapa, kur iespējams iegūt daudz informācijas par klosteri, kā arī benediktīniešiem kopumā.

Tā kā mājas lapā bija piedāvāta iespēja viesoties klosterī kā viesim, nodomāju, ka šī varētu būt tieši īstā iespēja man. Kontakta uzņemšana ar klosteri notika ļoti konvencionālā formā – ar vēstules starpniecību.

Savādāk nemaz nebija iespējams, jo par viesiem atbildīgā pātera meila adrese nebija piedāvāta, kā arī dažādi on-line formulāri, kā tas ir ierasts hoteļos, arī nebija. Tā nu uzrakstīju vēstuli pāteram Anselmam par to, ka man ir vēlme NATO brīvdienas pavadīt klosterī. Viņam gan par NATO neko neminēju. Cik labi, ka NATO izdomāja viesoties Rīgā! Varam tikai cerēt, ka šīs brīvdienas ar laiku kalendārā tiks iekrāsotas sarkanā krāsā, un mēs katru gadu gūsim iespēju veselas 3 dienas vairāk atpūsties, sevi pilnveidot vai braukt uz svešām zemēm.

 

2006.gada 26.novembris. plkst. 12.00

Tā nu esmu nonācis klosterī. Uzreiz jāsaka, ka šī vieta ir tik tiešām iespaidīga. Visapkārt kalni, un pats klosteris ir veclaicīgs un ļoti plašs telpu komplekss. Klosteris Etālē tika dibināts 1330.gadā, un tas salīdzinoši ir viens no jaunākajiem benediktīniešu klosteriem. Vecākie tika dibināti 7.vai 8.gadsimtā.

Taču laika gaitā senās ēkas tika nojauktas, un tagadējais klosteris ticis būvēts 1900.gadā. Attiecīgi tas ir pietiekami moderns. Klostera telpas gan ir veidotas senlaicīgā garā – bavāriešu rokoko stilā ar grezniem rotājumiem un apzeltītiem durvju rāmjiem. Mana istabiņa, kas ir apmēram desmit kvadrātmetrus liela, ir iekārtota pagājušā gadsimta 70.-to gadu stilā. Pieņemu gan, ka tas ir bijis neapzināti, taču stils ir ieturēts perfekti – sākot ar vecu lampu un ripas telefonu, līdz pat elegantam un pirms trīsdesmit gadiem laikmetīgam krēslam, kas ir ar gaisīgām un vieglām koka konstrukcijām piesātināts, un to pilnveido neuzkrītoši raibs bordo krāsas polsteru pārvalks. Istabā ir arī tualete un duša, tā, ka patiesībā šeit var pat ļoti ērti dzīvot, turklāt par lētu samaksu.

Visu citu jautājumu starpā paprasīju pāteram Anselmam, kurš ir atbildīgs par viesu uzņemšanu un izmitināšanu, cik maksā uzturēšanās klosterī. Viņš teica, ka tas ir atkarīgs no tā, ko es uzskatu par vajadzīgu, kā arī saistīts ar katra paša iespējām. Bet it kā oficiālā takse ir 25 eiro par nakti. Tas nav daudz, ja vēl ieskaita trīsreizēju ēdināšanu, kā arī enterteinmentu – piecas lūgšanu reizes dienā (Pusdienu lūgšanā ir apvienotas veselas trīs lūgšanu reizes - terc/sext/non. Sākotnēji svētais Benedikts bija nolicis 7 lūgšanas dienā neskaitot svēto mesi.)

 

Turpinājums rīt!