Hamburga. MBD 2 no 15

Vakar biju darba darīšanās Hamburgā. Jau veselu mēnesi nebiju bijis Hamburgā, bet tik un tā nejutos tur kā viesis, un ieraugot pazīstamās un mīļās vietas, uzreiz sajutos kā mājās. Sakarā ar trako sniega puteni, vilcieni vai nu vispār nekursē vai pamatīgi kavējas. Tā nu arī Vācijā kavēšanās par stundu ir pa visam parasta lieta. To es piedzīvoju vakar, kad gaidīju vilcienu atpakaļ uz Berlīni, un stacijas tablo neciešāmi palielināja minūšu skaitu līdz brīdim, kad pienāks ICE uz Berlīni. Sanāk kā tāds paadokss - jo ilgāk gaidi, jo ilgāk jāgaida. :)
Lasiet otro daļu manas Benediktīniskās dienasgrāmatas.

Attēlā redzama galvenās Etāles baznīcas kupola daļa ar krāšņajiem sienu gleznojumiem.

2006. gada 26. novembris, plkst. 12.00 turpinājums

Istabā ir pieejamas dažādas grāmatas, ieskaitot sešas dažādas lūgšanu grāmatas, kuru lappušu skaits svārstās no 200 līdz 1050. Bet, protams, ka visu pušu sit mūslaiku bestsellers - Bībele. Kopējais izdevums ar 1460 lappusēm. Tās priekšā lūgšanu un psalmu grāmatas nobāl. Taču, pateicoties tam, ka Bībele ir drukāta uz satriecoši plāna papīra, tā, grāmatu biezuma ziņā, ir trešajā vietā, jo divas lūgšanu grāmatas tomēr ir mazliet biezākas. Tad istabā ir arī dienas kārtība, kur ir minēti visi klostera ikdienas notikumi ar vēl papildus informāciju. Šeit ir izvilkums no dienas kārtības:

4 :55 pamošanās (mājas zvans modina)

5:15 rīta lūgšana mājas kapelā. Līdzi jāņem mūku stundu grāmata

6:00 mese baznīcā. Līdzi jāņem Graduale Romanum (latīniskie dzidājumi) un Dieva slavināšanas grāmata (atrodama baznīcā)

7:30-8:30 brokastis viesu brokastu telpā

12:05 pusdienu lūgšana mājas kapelā. Līdzi jāņem mūku stundu grāmata

12:30 pusdienas kopā ar mūkiem

...

18:00 vakara lūgšana (vesper) baznīcā. Līdzi jāņem benediktīniešu antiphonale III

18:30 vakariņas kopā ar mūkiem

19:30 nakts lūgšana (komplet) baznīcā. Līdzi jāņem benediktīniešu antiphonale III

Un tad jau arī lēnām jādodas uz čučumuižu, jo no rīta jau diezgan agri notiek celšanās.

Pavisam šajā klosterī mūkiem ir trīs autorizētas lūgšanu vietas – lielā baznīca, piemiņas baznīca un mājas kapela. Lielā baznīca ir ļoti krāšņa baroka laika celtne, piemiņas baznīca ir maziņa un modernā stilā iekārtota, mājas kapela ir lūgšanu telpa, kas atrodas klostera lielākajā telpā. Tā ir ļoti mājīga un man patika vislabāk.

Benediktīnieši ir ļoti draudzīgi. Pat svētā Benedikta likumu grāmatā, pēc kuras dzīvo visi benediktīnieši, un kas kalpo par pamatu arī citiem mūku ordeņiem un rietumu pasaulei kā tādai, ir vesela sadaļa par viesu uzņemšanu un viesmīlību. Tātad, benediktīniešiem ar likumu ir noteikts būt viesmīlīgiem, bet man radās priekšstats, ka viņi tādi ir no visas sirds.

Uz doto brīdi bez manis šajā klosterī vēl ir 5 viesi. Visi ir vācieši. Jaunākajam no viesiem (neskaitot mani) ir ap gadiem 40, un viņš ir pilnīga Sting kopija. Viņš ir jurists no Bonnas. Vārdu gan es neiegaumēju. Tad vēl viesu starpā ir viens, kurš šaušalīgi daudz ēd. Vakariņās viņš visu laiku bez apstājas ēda. Kaut arī ēdamā nebija daudz, mistiskā kārtā viņš tomēr to kaut kur dabūja. Šodien, t.i. 26.novembrī no rīta, kad rakstu šo ziņu, brokastīs viņš viens pats apēda, manuprāt, veselu maizes kukuli. Toties ir viens labums – viņš tikpat kā nerunā, jo ir aizņemts ar ēšanu. Tas benediktīniešiem pat ļoti patīk, jo principā viņi viens ar otru tikpat kā nesarunājas. Klauzūras gaiteņos (tā ir vieta klosterī, kur atrodas muku dzīvojamās telpas, ēšanas telpa, bibliotēka) principā nav vēlams sarunāties. Izņēmums ir rekreācijas laiks, kas ir aptuveni 40 minūtes starp vakariņām un nakts lūgšanu, tad runāties ir atļauts. Vakar vakarā tas bija tik uzkrītoši, kad monotono klusēšanu gan ēšanas, gan pastaigu laikā, pēkšņi pārtrauca čalošana, smiekli un jautrība, turklāt no mūku puses. Daži pat spēlēja kārtis. Bet pēc 40 minūtēm tas izbeidzās.