Ejam uz cirku!

Cirks ir viena no cilvēces senākajām mākslām, kura vēl aizvien pulcē daudzus interesentus. Ja kādreiz cirks bija tantes ar bārdām, divgalvaini sivēni, faķīri, kas bāž rīklē zobenus un uguni, tad mūsdienās tie ir dzīvnieku numuri, akrobātika un dažas pārgalvības. Jā kādreiz apbrīnas vērtas bija dažādas ķermeniskas anomālijas, kas tika izrādītas par naudu, tad mūsdienās lielākā daļa cilvēku apbrīno izveicību, izturību un izdomu. Kaut gan - domāju, ka arī mūsdienu gadatirgos divgalvains sivēns vai sieviete ar krāniņu būtu uzmanības vērti. Vienīgi internets šiem apbrīnas objektiem ir krietni vien laupījis vienreizīguma devu, jo gan sivēnus, gan tantes iespējams aplūkot daudzās mājas lapās. Vismaz esmu par tādām dzirdējis. :)

Man cirks nekad nav paticis. Tas man vienmēr ir asociējies ar dzīvnieku urīna smaku, netīriem krēsliem, vulgāriem klauniem un daudz krieviem. Taču tā kā cirks ir bērnu padarīšana, tad kompānijas pēc biju tur nonācis.

Vācijā nav izplatīti tādi cirku teātri kā Rīgā, bet gan ceļojoši cirki. Pašlaik Berlīnē ir veseli divi vienlaicīgi, un tā kā kādu dienu aiz savas automašīnas logu tīrītāja atklāju dāvanu kartes uz cirku, kur jāpiemaksā tikai 5 EUR par biļeti, tad lēmums tika pieņemts samērā ātri - cirks Berolina.

Ārā pamatīgs vējš, esam nonākuši pie cirkus telts, un tikai dažas minūtes pirms priekšnesuma redzamas ir pāris automašīnas ārpusē. Lielajā sarkanajā cirkus teltī ieiet pa retam  vecāku pārim ar bērniem un samērā daudz pensionāri. Kā tur bija tas teiciens par bērniem un veciem cilvēkiem? Biļešu kontrolieri ir veclaicīgos mundieros, taču apbružātos, un paši kontrolieri un vietu ierādītāji izskatās kā vakar dzēruši. Vēlāk noskaidrojās, ka vismaz daļa no viņiem vāciski runā tāpat kā es ķīniešu valodā, jo ir poļu tautības. Redzama ir automašīna ar Latvijas numuru, no kuras izkāpj norūpējies tēvs, norūpējusies māte un divi pa visam nenorūpējušies bērni, kuri skrien, dauzās un bļaustās. Krievi. Kāpēc krieviem tas cirks tik ļoti patīk? Telts ir liela, krēsli ir vietām izlauzti, vienām saplēsti. Pat īsti ne krēsli, bet tādi ar sarkanu māsklīgu ādu apvilki beņķi. Telts ar augstiem griestiem un vietu vismaz 500 skatītājiem, no kuriem atnākuši ir tikai 100. Virs ieejas pa kuru manēžā ienāk cirkus mākslinieki, paaugstinājmums orķestrim, kuru gan es drīzāk nosauktu par kvartetu, jo tas bija kvartets. Sintezators, trombons, saksafons, bungas. Un dažiem numuriem orķestra paaugstinājumā parādās vēl kāds trompetists, kurš spēlē bezgala slikti. Jauc notis, un trompetes skaņa tāda, it kā viņš pūstu pudelē. Vēlāk gan "trompetists" ir redzams manēžā dresējot ziloņus, kas viņam acīmredzot sanāk daudz labāk par spēlēšanu. Tas viņa draņķigo spēli mazliet attaisno. Neskatoties uz visai vājo sastāvu, šie mūziķi spēj uzburt cirkus atmosfēru, un kopā ar spilgtajiem starmešiem, vakars var sākties! Vēlāk izrādās, ka arī mūziķi ir no Polijas. Vroclavas.

Es neiedziļināšos visos cirkus numuros, jo to bija daudz, un dzīvnieku bija ļoti daudz. Vairāk kā 100! Tai skaitā vismaz 20 zirgi, 8 ziloņi, lamas, žirafe, degunradzis, zebras un vēl atsevisķi lopiņi. Daži numuri tiešām bija lieliski. Ziloņu šovs bija iespaidīgs, kaut arī viena no ziloņmātēm nokavēja savu uznācienu par aptuveni 2 minūtēm, jo tik ilgs laiks viņai bija vajadzīgs, lai pačurātu. Sēdējām ļoti tuvu ieejai manēžā, tāpēc visu varējām labi novērot. Daži numuri bija garlaicīgi, kaut arī apbrīnojama ir šo cirkus mākslinieku fiziskā un morālā sagatavotība, lai veiktu akrobātiskus trikus galvu reibinošā augstumā. Šīs vingrotājas nav tipiskā mākslas vingrotāju vecumā - 12 gadi, bet gan vismaz trīsdesmitgadnieces, ar ļoti piedauzīgām drēbēm un pārspīlētu grimu.

Es iedomājos par to, ka cirkus mākslinieki īstenībā ir patiesie mākslinieki, jo tādu dzīvi var izvēlēties tikai īsteni frīki un savas lietas fani. Gleznotāji, aktieri, mūziķi - tie visi ir tādi pusmāklinieki. Cirka māsklinieks dzīvo pusgadu (tik ilga ir aptuveni viena cirka turneja) šaurā vagoniņā bez normālām mazgāšanās iespējām, aukstumā, karstumā bez kārtīgas virtuves. Viņi dresē dzīvniekus, žonglē vai rāpjās pa virvēm arī tad, kad publikā sēž bērni un pensionāri, turklāt bērniem parasti nav viegli saglabāt uzmanību 2 stundu garumā. Viņi saņem smieklīgi zemu samaksu par savu darbu, turklāt jāpabaro taču ir ziloņi, kuri viens noēd gandrīz 30 kilogramus barības dienā un tīģeri, kuram, vajadzīgi nepilni 10 kilogrami gaļas. Ir jāmīl šaurā un netīrā arēna, zirgāboli, slikts orķestris un spilgtie prožektori. ir jāmīl cukurvates un popkorna smarža, čīkstoši bērni un plāni applausi. Tā ir dzīve bez ambīcijām. Vai varbūt vienīgās ambīcijas ir katru dienu priecēt skatītājus?