Es un ābols
Šķiet, ka mana sirds kļuva vāja, kad ieraudzīju jauno iPad. Skārienjūtīgs dators-ekrāns filmu skatīšanai, mūzikas klausīšanai, spēļu spēlēšanai. Respēktīvi visam, tikai ne strādāšanai. Kā tāds liels iPhone tikai bez zvanīšanas funkcijas. Savu pirmo Apple datoru mūžā ieraudzīju pirms ļoti daudziem gadiem mājās pie sava drauga Oskara. Viņam radinieki to bija atsūtījuši no ASV. Tas bija varbūt kādā 97. gadā. Man mājās bija normāls IBM dators. Kārtīgs dampis - P 486 ja nemaldos. Ar 16 vai cik tur megabaitiem cieto disku un garenu atverīti disketēm. 1,44 MB bija disketes lielums. Tas ir aptuveni 30 sekundes no dziesmiņas MP3 formātā. Manuprāt MP3 tajā laikā nemaz vēl nebija. Oskara Apple izskatījās nožēlojami. Maziņš un šaurs ekrāns, turklāt melnbalts. Dators bija vienkārši nesmuks, un es priecājos, ka man ar tādu dranķi nav jāstrādā. Par Apple aizmirsu, bet piefiksēju, ka laiku pa laikam maniem apkārtējiem cilvēkiem tie elektroniskie āboli sāka parādīties. Lielākoties jau kā laptopi. Nonākot ciešākā saskarsmē ar radošo reklāmas cilvēku inteleģenci, Ābols bija vienkārši neatņemama sastāvdaļa. Tu nevari būt reklāmists, ja Tev nav McBook Pro. Sudraba krāsā ar lielu ekrānu. Diezgan smags jau tas aparāts bija, bet nu statuss taču pieprasa. Protams, tas vienkārši bija arī labāks darbarīks radošiem cilvēkiem, kuri bīda fotogrāfijas šurp turp, veido vektorgrafikas vai citus niekus. Bet vēl aizvien Apple neaizskāra manu sirdi. Tas bija skaists, bet parasts dators manās acīs.
Taču kompānija izmeta tirgū aizvien vairāk produktus, ar kuriem musināt cilvēkus un iegūt savā pakļautībā jaunus Ābola sekotājus. Kā tāda sekta. Ja esi vienreiz iekodies ābolā, vaļā no tā vairs netiksi. Es neiekodos. Taču līdz ar iPod parādīšanos es to mazliet pagaršoju un savā īpašumā ieguvu mazu melnu ipodiņu. 2 GB. Vieta mūzikai aptuveni 30 albumiem. Kopumā produkts bija labs, taču mani kaitināja, ka iTunes kā tāds vīruss pārņēma manus datorus un mūzikas failus, tāpēc atviegloti uzelpoju, kad tiku pie Blackberry, kur nav problēmu ar mūzikas pārnešanu, failu konvertēšanu vai citiem niekiem. Blackberry mani noturēja arī brīdī, kad pārādījās iPhone. Man jau šķita, ka šī produkta būtība ir nevis smuks darbarīks digitālo estētu rokās, bet gan kārtīga masu prece katram datu ākstam. Tā arī notika. iPhone ir tik pat izplatīts kā NOKIA. Taču tad parādījās iPad.... Šķiet, ka pilnīgi loģisks turpinājums Apple invāzijai un cilvēku zombēšanai. Un pēkšņi man šķiet, ka šī mantiņa man būtu vajadzīga. Es gan nespēju loģiski paskaidrot, kāpēc, jo rakstīt ar skārienjūtīgo klaviatūru ir sasodīti grūti, taču man tas šķiet kompakts, viegls un skaists.
Man ir tāda nojausma, ka ja ne ar iPad, tad vēlākais ar nākamo i produktu es inficēšos. Tas varētu būt piemēram rokas pulkstenis ar integrētu datoru iTime, vizītkartes lieluma fotoaparāts ar maziem maināmiem objektīviem iPic, austiņas ar integrētu webradio un 60 GB cieto disku iEars, pilspalva ar 3D videoprojektoru iPen vai kāds cits nieks.