Kārtējā indīgā mūzika

Es jau atkal jums kritīšu uz nerviem ar savu mūziku. Jā, tādu mūziku, kura man dikti labi patīk. Par Two Door Cinema Club dzirdēju jau vismaz pirms gada. Viņi bija uztaisījuši pāris foršus singlus, taču albuma kā nebija tā nebija. Un te pēkšņi - skatos savā mīļotajā mūzikas resursā - IR! Tipiska indie mūzika ar britisku raksturu, kas jau kļuvusi par meinstrīmu, taču es pats jau kādu laiciņu šāda veida mūziku neesmu klausījies, jo pašlaik mani stipri vien vairāk aizkustina folklorīgāka indie mūzika. Nu piemēram The Leisure Society vai Fanfarlo.

Taču Two Door Cinema Club dziesmiņa I can talk ievilka mani atkal vecajos britiskās mūzikas valgos.

Bet vispār man tikko radās secinājums, ka izteikti vīrišķīgie balss tembri vairs nav pieprasīti. Visiem aktuālās mūzikas līderiem ir mīksti un sievišķīgi vokāli, un tikai pupu un garu skropstu trūkums klasificē viņus kā maskulīnā dzimuma pārstāvjus. Bet gan jau mode mainīsies, un topos parādīsies mūslaiku koeni un keši.