Labais darbiņš

Kā ierasts katru darbdienas rītu, devos uz bāni, lai sagaidītu U3, kas mani aizvedīs uz centru. Pieturā stāvēja tēvs ar trīs bērniem. Divas meitenes, kuras varēja būt dvīnes un puika. Puikam bija aptuveni 10 gadi, meitenēm kādi 8. Bet varbūt arī tie vecumi bija pilnīgi citādāki, bet es vienkārši nemāku noteikt vecumu. Visi četri aktīvi runāja un smējās par visdažādākajām lietām. Bērni ķēmojās, kaut ko stāstija viens otram un uzvedās kā jau bērni. Pienāca vilciens. Sanāca, ka es iekāpu vienā vagonā pa vienām durvīm ar viņiem. Un tad sekoja šāds dialogs:
Puika: Tēt, bet kā sanāk - ja es palecos gaisā, bet vilciens turpina kustēties, tad jau man būtu jāpiezemējas vagona otrajā galā?
Tētis: Bet nu palecies!
Visi bērni kā pēc burvju mājiena sāka lēkāt.
Meitene: Nekas nenotiek. Kā tas iespējams?
Puika: Jā! Kā tas iespējams? Paskaidro!
Tētis: Hmmm, mmmm....
Puika? Es nesaprotu. Nu tas taču ir skaidrs - ja es palecos un atrodos gaisā, bet vilciens turpina kustēties, tad man jānokrīt atkal zemē kur citur. Es to nesaprotu.
Tētis: Nu tad tev ir uzdevums šo mīklu atrisināt!
Es visu šo laiku smaidīju un klausījos. Smaidīju tāpēc, ka man kādreiz bērnībā bija radies tieši šis pats jautājums. Kad es kādreiz braucu ar 10. trolejbusu uz bērnu mūzikas skolu un tad laiku pa laikam tā nedaudz mēģināju palekties gaisā. Bet tā pa īstam nekad, jo biju traki kautrīgs un atturīgs, un man pat prātā neienāca te lēkāt kā trakam. Šī tēma mani nodarbināja līdz man izdevās atrast atrisinājumu.
Un šodienas rīta brauciena es sapratu, ka ir pienācis brīdis padalīties savās zināšanās ar bērniem un arī atpestīt tēti no situācijas.
Tā kā es stāvēju viņiem tieši blakus, iejaucos sarunā un paskaidroju: tas ir saistīts ar inerci. Tu pārvietojies ar bāni vienā ātrumā, un kad tikai uz sekundes simtdaļu palecies gaisā, leciens ir pārāk īss, lai Tavs temps ar kuru Tu pārvietojies, kaut kad samazinātos, lai Tu piezemētos bāņa otrajā galā. Tev vajadzētu ļoti augstu palēkties, lai kaut kad Tavs ātrums, kuru esi ieguvis no inerces, samazinātos un Tu piezemētos citur.
Un tā bija laba sajūta. Sajūta, ka esi puikam palīdzējis atrisināt vienu no n-tajām mīklām, kuras rodas šajā vecumā. Un vēl arī apliecinājums, ka savā ziņā visi bērni ir līdzīgi, jo mūsu pasaules mīklas mūs var piemeklēt gan pirms 20 gadiem, gan šodien, gan braucot vecā čehu trolejbusā, gan modernā u-bānī.