Mana bērnības mūzika 3. MBD 15 no 15
Mana benediktīniskā dienasgrāmata
Īsentībā manas dienasgrāmatas pēdējā daļa bija tā, kuru nopublicēju kā 14. Mazliet pārrēķinājos pašā sākumā, kad rakstīju, ka būs 15 turpinājumi šai dienasgrāmatai. Noslēgumā varu tikai teikt, ka vairāki no tiem secinājumiem, kurus minēju pēdējos ierakstos, mani tik tiešām iedvesmoja arī šodien, tāpēc īstenībā arī nolēmu to dienasgrāmatu publiskot, jo dažas atziņas tajā noderēs ne tikai man, bet varbūt arī vēl kādam. Kaut vai agrāk celties. Man ir ļoti jāsaņemas, lai to izdarītu. Bet pēc tam ir gandarījums par garāku dienu.
Tagad ir gavēņa laiks, un citu cilvēku gavēšana arī mani pamudināja 40 dienas mēģināt atteikties no dažiem sīkumiem bez kuriem īstenībā cilvēks arī lieliski var izdzīvot. Redzēsim, vai man tas sanāks.
Sprogaini mati, garš paltraks mugurā, izteikti slāviski sejas vaibalsti. Šāda bija Alla Pugačova pirms trīsdesmit gadiem, un tāda viņa ir arī šodien. Mans šodienas bērnības mūzikas stāsts būs tieši par viņu.
Kad pa vasaru braucu pe vecmammas uz Ludzu, mūsu lenšu magnetofonu protams, ka nevarēju ņemt līdz, taču abiem maniem vecvecākiem īsti nebija tāda interese par mūziku, lai iegādātu lenšu atskaņotāju.
"Un kur tad Ludzā vispār dabūt lenšu atskaņotāju!", vecmāmiņa pukojās. To viņa darīja latgaliski, bet es nemēģināšu latgaliski uzrakstīt.
"Bet Vaļas tantes Antonam ir!", es paskaidroju.
Man bija taisnība, jo kaimiņienes Vaļas tantes dēlam Antonam bija lenšu magnetofons, un viņš parasti klausījās tikai vienu ierakstu - Ilmāru Dzeni.
Pēc manas neatlaidīgās dīkšanās vecmamma pieņema lēmumu - iegādāt plašu atskaņotāju. Un kopā ar atskaņotāju "komisjonkā" tika nopirktas arī plates. Kaudze plašu, kuras man patika klausīties. Lielākoties gan tur bija tikai latviešu mūzika - mūzika no izrādes Šerloks Holmss ar ūsainu, hūtainu un briļļainu onkulīti uz vāka, kā arī maza platīte ar dziesmiņu "Skopā vīra kāzas", vai "Kurzemes čigānu dziesmas", kuras izpildīja Elvīra Pauča. Apbrīnojāmi - ir pagājuši gandrīz 30 gadi, bet es vēl atceros vārdu tai vecajai čigānietei! Un daudzas citas latviešu platītes. Bet gadījās arī pa kādai ārzemju pērlei. Par vienīgo ārzemju dziesmiņu, kas bija plašu kolekcijā, es pastāstīšu rīt, bet viena no manām mīļākajām nelatviešu platēm bija Allas Pugačovas dziesmu izlase. "MIlion allih roz" un vēl citas. Taču visvairāk man patika dziesma "Arļekino". To es drillēju - kā arī citu mūziku, kura man iepatīkas un kuru es tad varu bez apstājas klausīties atkal un atkal - katru dienu pa vairākām reizēm. Un tie, kuri ir lietojuši plašu atskaņotāju, zina, ka šī kastīte sevī slēpj īstu izklaides monstra potenciālu, jo taču var mainīt ātrumus. Un mainot ātrumus, mainās arī dziesmas noskaņojums, un lielākoties jekbura dziesmiņa pēkšņi kļūst ļoti smieklīga. Un šajā dziesmā "Arļekino" ir tāds kā piedziedājums vai Bridge vieta, kur Alločka it kā smejas. Šo smiešanās vietu es parasti klausījos nevis 33, bet gan 45 apgriezienos, un pats traki smējos līdz. Kad klausīsities tagad šo dziesmu, iedomājieties, ka dzirdiet smiešanos mazliet ātrāk. :)
Īsentībā manas dienasgrāmatas pēdējā daļa bija tā, kuru nopublicēju kā 14. Mazliet pārrēķinājos pašā sākumā, kad rakstīju, ka būs 15 turpinājumi šai dienasgrāmatai. Noslēgumā varu tikai teikt, ka vairāki no tiem secinājumiem, kurus minēju pēdējos ierakstos, mani tik tiešām iedvesmoja arī šodien, tāpēc īstenībā arī nolēmu to dienasgrāmatu publiskot, jo dažas atziņas tajā noderēs ne tikai man, bet varbūt arī vēl kādam. Kaut vai agrāk celties. Man ir ļoti jāsaņemas, lai to izdarītu. Bet pēc tam ir gandarījums par garāku dienu.
Tagad ir gavēņa laiks, un citu cilvēku gavēšana arī mani pamudināja 40 dienas mēģināt atteikties no dažiem sīkumiem bez kuriem īstenībā cilvēks arī lieliski var izdzīvot. Redzēsim, vai man tas sanāks.
Sprogaini mati, garš paltraks mugurā, izteikti slāviski sejas vaibalsti. Šāda bija Alla Pugačova pirms trīsdesmit gadiem, un tāda viņa ir arī šodien. Mans šodienas bērnības mūzikas stāsts būs tieši par viņu.
Kad pa vasaru braucu pe vecmammas uz Ludzu, mūsu lenšu magnetofonu protams, ka nevarēju ņemt līdz, taču abiem maniem vecvecākiem īsti nebija tāda interese par mūziku, lai iegādātu lenšu atskaņotāju.
"Un kur tad Ludzā vispār dabūt lenšu atskaņotāju!", vecmāmiņa pukojās. To viņa darīja latgaliski, bet es nemēģināšu latgaliski uzrakstīt.
"Bet Vaļas tantes Antonam ir!", es paskaidroju.
Man bija taisnība, jo kaimiņienes Vaļas tantes dēlam Antonam bija lenšu magnetofons, un viņš parasti klausījās tikai vienu ierakstu - Ilmāru Dzeni.
Pēc manas neatlaidīgās dīkšanās vecmamma pieņema lēmumu - iegādāt plašu atskaņotāju. Un kopā ar atskaņotāju "komisjonkā" tika nopirktas arī plates. Kaudze plašu, kuras man patika klausīties. Lielākoties gan tur bija tikai latviešu mūzika - mūzika no izrādes Šerloks Holmss ar ūsainu, hūtainu un briļļainu onkulīti uz vāka, kā arī maza platīte ar dziesmiņu "Skopā vīra kāzas", vai "Kurzemes čigānu dziesmas", kuras izpildīja Elvīra Pauča. Apbrīnojāmi - ir pagājuši gandrīz 30 gadi, bet es vēl atceros vārdu tai vecajai čigānietei! Un daudzas citas latviešu platītes. Bet gadījās arī pa kādai ārzemju pērlei. Par vienīgo ārzemju dziesmiņu, kas bija plašu kolekcijā, es pastāstīšu rīt, bet viena no manām mīļākajām nelatviešu platēm bija Allas Pugačovas dziesmu izlase. "MIlion allih roz" un vēl citas. Taču visvairāk man patika dziesma "Arļekino". To es drillēju - kā arī citu mūziku, kura man iepatīkas un kuru es tad varu bez apstājas klausīties atkal un atkal - katru dienu pa vairākām reizēm. Un tie, kuri ir lietojuši plašu atskaņotāju, zina, ka šī kastīte sevī slēpj īstu izklaides monstra potenciālu, jo taču var mainīt ātrumus. Un mainot ātrumus, mainās arī dziesmas noskaņojums, un lielākoties jekbura dziesmiņa pēkšņi kļūst ļoti smieklīga. Un šajā dziesmā "Arļekino" ir tāds kā piedziedājums vai Bridge vieta, kur Alločka it kā smejas. Šo smiešanās vietu es parasti klausījos nevis 33, bet gan 45 apgriezienos, un pats traki smējos līdz. Kad klausīsities tagad šo dziesmu, iedomājieties, ka dzirdiet smiešanos mazliet ātrāk. :)
Werbung