Nauda guļ uz ielas!

"Tagad arī manā laukā!", padomāja Larisa Gerasimova, braucot uz valsts ieņēmumu dienestu. Nevis, lai samaksātu neiekasēto nodokli par kaimiņa Fjodora ražas novākšanas laikā sniegtajiem pakalpojumiem, jo Fjodors no 10 viņam darbā pie Larisas atvēlētajām dienām, 6 ieradās manāmā reibumā, kas tika visu laiku uzturēts ar svaigu pašdarinātu dziru no cita kaimiņa Pētera, kurš par samērā zemām izmaksām tirgo mājās darinātu šņabīti, bet gan piereģistrētu biļetes. Larisas plānā nebija teātra priekšnesums vai kāds cits šovs, bet gan īstas Dieva dāvanas izrādīšana apkārtējiem kaimiņiem par maksu.
"Tik ātri tās lūgšanas darbojās!", pie sevis domāja Larisa. "Vakar no rīta biju baznīcā, bet naktī manā laukā iegāžas Dieva dāvana, un šķiet, ka interesentu skaits netrūkst." Viņa labpatikā šķirstīja biļešu paciņu, kas no rīta bija iegādāta vietējā grāmatnīcā, kur tirgo arī kancelejas preces.
Ludmila nolēma velti laiku netērēt, bet braucienu ar autobusu pa nelīdzenajiem Vidzemes ceļiem izmantot ar roku aizpildot dažas ailītes vēl tukšajās un jaunavīgajās biļetēs.
Biļešu bija daudz, un viņa cerēja tās visas notirgot. Sākumā viņa pirmajās 20 biļetēs aizpildīja ailītes par atrašanās vietu, bet tad viņas zilā lodīšu pildspalva, kas bija izgājušo vēlēšanu Tautas Partijas reklāmas kampaņas dāvana, apstājās pie ailītes ar nosaukumu "cena". Oranžā pildspalva, uz kuras vairs ne burts neliecināja par piederību Tautas Partijai, jo partijas logo bija noberzies (vai nu daudz lietota, vai sliktas kvalitātes), bija pravietiska, tāpēc Ludmila nolēma nekrāmēties ar sīkumiem. Viņa ievilka treknu "1". Tik daudz viņa maksāja Fjodoram dienā par palīdzību pļaujas laukā, tik daudz viņa noziedoja vakar no rīta baznīcā. Kā redzams, ziedojums atmaksājās. Ar katru nākamo vieninieku Ludmilas iztēlē kā tādas zīmes no citām galaktikām parādījās aizvien jaunas mantas no "Mājas Antillas". Taču pēc pirmajiem 10 vieniniekiem viņa nolēma veikt ģeniālu soli, kas automātiski nozīmēja bagātību un pārticību. Uz 11. biļetes parādījās 2. Rakstot divnieku 12. biļetē, autobuss veica galvu reibinošu riteņbraucēja apdzīšanas manevru, taču neparedzēja plašo trajektoriju, kā rezultātā tas ar visu sparu iepbrauca pretējās ceļa puses izvagotajā ceļmalā. Autobuss kārtīgi notrīcēja, taču pēc mirkļa jau atkal turpināja savu nesteidzīgo ceļu uz rajona centru. Bet divnieks bija ieguvis nesmuku ragu. "Nekas", Larisa nomurmināja zem deguna. Jo vairāk viņa skatījās uz divnieku ar ragu, jo aizvien vairāk tas viņai sāka atgādināt trijnieku. Un patiesi - tikai veicot nelielu kosmētiski ortogrāfisku operāciju, uz 12. biļetes attēlots jau bija trijnieks. Tiesa gan, ļoti liels trijnieks. "Bet trīs jau arī ir daudz!", Larisa skaļi noteica.
Autobuss samazināja savu gaitu, VIDs vēl bija vaļā. PIe vietējā veikala viņa pamanīja Fjodoru, kurš atkal bija savā ierastajā agregātstāvoklī. Larisa novērsās.
"No šodienas vairs nekādu Fjodoru!" Viņa devās iekšā VIDā.

Foto: Laila Bajāre