Par aizgājējiem
Vakardienas vakars Berlīnē bija sniega bagāts. Lielas pārslas, un atkal viss balts. Liekas, ka šeit ziema ir nolēmusi kādu laiciņu vēl pakavēties. Un ja ir iespēja, šādos vakaros var iet uz kino, kur sen jau nebiju bijis. Un ja ir iespēja, tad var iet uz kino, kas ir maziņš, neatrodas iepirkumu centrā, un tam ir tikai viena zāle kā arī maziņš ekrāns un mazliet vairāk kā 100 nolietoti un zaļganas drēbes pārvilkti krēsli. Un ja ir iespēja, tad ir jāskatās filma, kuru nereklamē. Un tā devāmies uz kino Cosima, kurā izrādīja japāņu filmu Nokan. Tiesa gan, angļu valodā šo filmu sauc Departures un japāniskais nosaukums ir Okuribito. Dīvaini, ka vienai filmai ir daudz dažādu nosaukumu, kuri it kā tiekot pieskaņoti attiecīgās valsts tirgum. Vai tiešām tas maina apmeklētāju interesi par filmu? Bet gan jau kino mārketinga speciālisti zina atbildes.
Filmas saturs dažos vārdos. Galvenais varonis Daigo, kurš ir ne pārāk talantīgs čellists, nopriecājies, ka beidzot ir piepildījies viņa sapnis un viņš ticis spēlēt orķestrī pēc viena koncerta, kur uz skatuves ir vairāk cilvēku nekā klausītāji, saņem nepatīkamo ziņu, ka orķestris tiek likvidēts. Viņš nolemj atgriezties savā dzimtajā miestā Ziemeļjapānā un meklēt darba iespējas tur. Viņš dodas kopā ar sievu uz turieni. Galvenais varonis atrod avīzes sludinājumu, kurā kāds "ceļojumu" birojs meklē darbiniekus. Kā pēc tam izrādās, sludinājumā bija kļūda, un tas ir "pēdējo ceļojumu" birojs, kurā tiek izvadīti mirušie. Tā nu viņš pret savu gribu iesāk strādāt šajā kantorī, kas nodarbojas ar japāņu tradicionālo izvadīšanas ceremoniju. Filma ir stāsts par nāvi un tās neizbēgamību, par dzīvi un tās nepieciešamību. Un, protams, arī par mīlestību. Šī ir ļoti poētiska un estētiska filma, kurā daudz tiek rādīti miruši cilvēki, taču ar katru reizi šie mirušie kļūst it kā cilvēcīgāki, un filmas beigās skatītājs tiešām neizjūt vairs nekādu diskomfortu. Šī ceremonija tiek attēlota ļoti precīzi, nestaidzīgi un fascinējoši. Un filma ir bezgala emocionāla. Vietām mazliet kičīga, bet tas netraucē. Dažās vietās cīnījos ar asaru savaldīšanu.
Iespējams, ka daži šo filmu jau ir redzējuši, jo kā pēc tam uzzināju, tā ir ieguvusi Oskaru kā labākā ārzemju filma, taču ja neesiet paspējuši, obligāti iesāku.
Jūtubā ir atrodami vairāki klipi, taču tie tipiskie vācu un angļu klipi īsti neattēlo filmas noskaņu. Šeit ir pievienots viens japāņu klips, kurš precīzāk attēlo noskaņu un filmas sajūtu.
Filmas saturs dažos vārdos. Galvenais varonis Daigo, kurš ir ne pārāk talantīgs čellists, nopriecājies, ka beidzot ir piepildījies viņa sapnis un viņš ticis spēlēt orķestrī pēc viena koncerta, kur uz skatuves ir vairāk cilvēku nekā klausītāji, saņem nepatīkamo ziņu, ka orķestris tiek likvidēts. Viņš nolemj atgriezties savā dzimtajā miestā Ziemeļjapānā un meklēt darba iespējas tur. Viņš dodas kopā ar sievu uz turieni. Galvenais varonis atrod avīzes sludinājumu, kurā kāds "ceļojumu" birojs meklē darbiniekus. Kā pēc tam izrādās, sludinājumā bija kļūda, un tas ir "pēdējo ceļojumu" birojs, kurā tiek izvadīti mirušie. Tā nu viņš pret savu gribu iesāk strādāt šajā kantorī, kas nodarbojas ar japāņu tradicionālo izvadīšanas ceremoniju. Filma ir stāsts par nāvi un tās neizbēgamību, par dzīvi un tās nepieciešamību. Un, protams, arī par mīlestību. Šī ir ļoti poētiska un estētiska filma, kurā daudz tiek rādīti miruši cilvēki, taču ar katru reizi šie mirušie kļūst it kā cilvēcīgāki, un filmas beigās skatītājs tiešām neizjūt vairs nekādu diskomfortu. Šī ceremonija tiek attēlota ļoti precīzi, nestaidzīgi un fascinējoši. Un filma ir bezgala emocionāla. Vietām mazliet kičīga, bet tas netraucē. Dažās vietās cīnījos ar asaru savaldīšanu.
Iespējams, ka daži šo filmu jau ir redzējuši, jo kā pēc tam uzzināju, tā ir ieguvusi Oskaru kā labākā ārzemju filma, taču ja neesiet paspējuši, obligāti iesāku.
Jūtubā ir atrodami vairāki klipi, taču tie tipiskie vācu un angļu klipi īsti neattēlo filmas noskaņu. Šeit ir pievienots viens japāņu klips, kurš precīzāk attēlo noskaņu un filmas sajūtu.
Werbung