Salabots!

Es nekad nebiju iedomājies, ka dators var tik ļoti pazemināt pašsajūtu un iekšējā komforta līmeni. Runa ir par datoru, kad tas niķojas un īsti nedarbojas. Pēdējās divas dienas mana mailu izsūtīšana vienkārši nedarbojās. Turklāt, nevarēju ne izsūtīt, ne saņemt. Kādas pāris stundas tas ir tā pat tīri patīkami, jo atrauj no darba, taču pēc mirkļa tas jau kļūst nepatīkami, jo reāli nevari pastrādāt. Un tad ir neatbildēti maili un citas nelāgas lietas. Un tad vēl tie neskaitāmie mēģinājumi pašdarbnieciskā veidā mainot kaut kādus iestatījumus uzlabot datora darbību. Un ikkatrs jauns mēģinājums ir atkal jauna vilšanās. Un tad piemetās rezignācija, nepatika, diskomforts un iekšējs nemiers. Un šodien pirms dažām stundām dators tika savests kārtībā. Un man viss darbojas! Tas ir tik lieliski! Un ir tik priecīgi ap sirdi! :)
Vēl gribēju pieminēt Berlīnes divstāvīgos autobusus. Mans 186. autobuss, ar kuru braucu uz darbu, ir ar diviem stāviem. Pirmajās dienās es neuzdrošinājos uzkāpt augšā, bet tad saņēmos un pakāpos pa trepītēm uz otro stāvu. Daudz brīvu sēžamvietu, mazāk cilvēku un kopumā tāda labāka sajūta. Bet nenormāli zemi griesti! Liekas, ka aptuveni 1,50 m, tāpēc es galvu ierāvis, rāpoju pa eju un meklēju vietu, kur apsēsties. Otrajā reizē es jau biju labāk uztrenēts. Prasmīgi ievilku galvu plecos, un tā vairs nesitās pret griestiem. Un kāpjot atkal lejā pa kāpnēm, es kā tāds bruņurupucis izvelku galvu no bruņām un iztaisnojos savā ierastajā garumā. Tā kā uzkāpšana augšā prasa zināmu piepūli un pārvietošanās augšējā stāvā arī nav tik viegla, tad šie Berlīnes divstāvīgie autobusi veido tādu kā divu klašu sabiedrību - apakšā vecie, nespēcīgie un slinkie, augšā jaunie un spriganie. Es jau divas dienas kāpju tikai augšā! :)
Nobeigumā kāda dziesma. Es taču sen neesmu vairs ieteicis ne vienu dziesmu. Vampire Weekend ir jauns albums, un man tas ļoti patīk. Tā nu es jau kopš pirmdienas to drillēju.