Riga girls
Par twitter.com. Pirms nu jau ilgāka laika izdomāju, ka vajag mēģinot tvītot. Vai kā to pareizi sauc. Tviterot? Es regulāri nelasu nevienu twitteru, jo kaut kā tā īsā izsteikšanās forma man negāja pie sirds. Tas ir viens teikums, kurā liels meistars var pateikt ļoti daudz, taču man vēl nav nācies lasīt nevienu īsta meistara twitteru, tāpēc lielākoties tā ir muļķīga vāvuļošana un, kā jau Duende pieminēja, eksibicionisms. Bet es izdomāju - varbūt man vajag iesākt to darīt, un tad iepatiksies. Kā jau ar daudzām lietām. Un es iesāku. Tiesa gan - mans uzstādījums nebija parasts twiteris, kur es savā vārdā ierakstu vienu teikumu par to, ko es ēdu pusdienās, kad pačurāju tualetē vai cikos aizgāju gulēt. Es izveidoju twitteru zem izdomāta vārda, un vienkārši rakstīju muļķības. Turklāt ar rupjībām un jēlībām, jo cilvēkiem jau tādas lietas patīk. Komentēju notikumus Latvijā, nebaidoties nosaukt lietas rupjākos vārdos nekā drīkstētu. Un man pat uzradās sekotāji. Twittera vidē sabiju varbūt divas nedēļas, jo man apriebās rakstīt tās glupības tikai rakstīšanas pēc.
Bet vispār es rakstu rakstīšanas pēc. Vakar izlasīju interviju ar vācu rakstnieku Martinu Valseru, kurā viņš saka, ka rakstīšana viņam ir fizioloģiska nepieciešamība. Tāpēc viņš jau visu savu dzīvi ir rakstījis dienasgrāmatu. Iedomājieties, cik kladīšu viņam ir mājās! Tam kungam tagad ir 82 gadi, un viņa agrīnās dienasrāmatas ir publicētas. Tās ir datētas ar 60to gadu vidu.
Man arī rakstīšana ir nepieciešamība. Tas ir veids, kā es varu vēlreiz sakārtot to, kas notiek manī, veids, kā trenēt savu izteikšanās formu, veids kā pateikt lietas, ja runāšanā esmu par gļēvu. Man pašam patīk vērot, kā esmu kļuvis labāks rakstīšanā. Kā esmu iemācījies izteikties brīvāk, saprotamāk, kā esmu iemācījies lietot vārdus, spēlēties ar to nozīmi. Man vēl ļoti daudz jāmācās, bet dzīve jau varbūt būs gara, un tāpēc paspēšu vēl samērā daudz iemācīties.
Kad biju apmaiņas students, rakstīju dienasgrāmatu. Man ir pierakstīta gandrīz katra mana apmaiņas gada diena. Sākumā rakstīju latviski, tad vāciski, lai trenētos šo valodu ne tikai runāt, bet arī rakstīt. Es rakstu stāstiņus. Kādu dienu es noteikti šeit kādu no saviem stāstiem nopublicēšu. Es varētu rakstīt blogu arī kladītē. Tāpat kā Martins Valsers. Taču es pamanīju, ka publiska rakstīšana mani tomēr disciplinē vairāk, un rakstniecība patiesībā ir trīs elementu saspēle - iedvesma, meistarība, disciplīna. Turklāt, meistarību un disciplīnu iespējams trenēt un ar gadiem uzlabot. Tā pirmā? To var gaidīt, to var radīt, to var lūgties. Tā var arī nekad neatnākt. Un rakstīšana tomēr notiek tāpēc, lai kaut viens cilvēks to izlasītu, jo tad jau arī vecais meistars Martins Valsers atstātu savas dienasgrāmatas atvilknē.
Klausieties dziesmiņu Riga girls, kuru izpilda amerikāņu folkpopa bends The weepies.
Bet vispār es rakstu rakstīšanas pēc. Vakar izlasīju interviju ar vācu rakstnieku Martinu Valseru, kurā viņš saka, ka rakstīšana viņam ir fizioloģiska nepieciešamība. Tāpēc viņš jau visu savu dzīvi ir rakstījis dienasgrāmatu. Iedomājieties, cik kladīšu viņam ir mājās! Tam kungam tagad ir 82 gadi, un viņa agrīnās dienasrāmatas ir publicētas. Tās ir datētas ar 60to gadu vidu.
Man arī rakstīšana ir nepieciešamība. Tas ir veids, kā es varu vēlreiz sakārtot to, kas notiek manī, veids, kā trenēt savu izteikšanās formu, veids kā pateikt lietas, ja runāšanā esmu par gļēvu. Man pašam patīk vērot, kā esmu kļuvis labāks rakstīšanā. Kā esmu iemācījies izteikties brīvāk, saprotamāk, kā esmu iemācījies lietot vārdus, spēlēties ar to nozīmi. Man vēl ļoti daudz jāmācās, bet dzīve jau varbūt būs gara, un tāpēc paspēšu vēl samērā daudz iemācīties.
Kad biju apmaiņas students, rakstīju dienasgrāmatu. Man ir pierakstīta gandrīz katra mana apmaiņas gada diena. Sākumā rakstīju latviski, tad vāciski, lai trenētos šo valodu ne tikai runāt, bet arī rakstīt. Es rakstu stāstiņus. Kādu dienu es noteikti šeit kādu no saviem stāstiem nopublicēšu. Es varētu rakstīt blogu arī kladītē. Tāpat kā Martins Valsers. Taču es pamanīju, ka publiska rakstīšana mani tomēr disciplinē vairāk, un rakstniecība patiesībā ir trīs elementu saspēle - iedvesma, meistarība, disciplīna. Turklāt, meistarību un disciplīnu iespējams trenēt un ar gadiem uzlabot. Tā pirmā? To var gaidīt, to var radīt, to var lūgties. Tā var arī nekad neatnākt. Un rakstīšana tomēr notiek tāpēc, lai kaut viens cilvēks to izlasītu, jo tad jau arī vecais meistars Martins Valsers atstātu savas dienasgrāmatas atvilknē.
Klausieties dziesmiņu Riga girls, kuru izpilda amerikāņu folkpopa bends The weepies.
Werbung