Tviterotāji

Es dzīvoju vecā mājā. Māja gan ir veca - no 20tajiem gadiem - taču mana dzīvesvieta ir jumta stāva piebūve, kas realizēta 2002. gadā. Sanāk, ka dzīvoju vecā jaunā mājā. Un Berlīnē ir noteikums, ka visās mājās, kurām ir 5 un augstāk stāvi, jābūt liftam. Tā nu arī mājā, kurā esmu apmeties, ir ierīkots lifts. Tāda stikla piebūve, stikla kaste, kas cieši piekļaujas mājas sētas fasādei un pa kuru augšā un lejā braukā mazs bleķa kambarītis. Kad es šodien no rīta stāvēju pie lifta durvīm un gaidīju kambarīti, aiz šīm durvīm dzirdēju pamatīgu tviterošanu. Mazliet dīvaini jau ir - aiz metāla durvīm, pie kurām es gaidīju liftu, ir stikla būris, tāpēc sajūta ir, ka tviterotāji vītero uzreiz aiz šīm durvīm, jo blakus stikla lifta šahtai ir liels koks. Šķiet, ka tūlīt atvēries metāla durvis, un es iekāpšu lielā kokā, kas pilns ar putniem.
Bet putni tiešām liekas pilnīgi piečakarēti. Vēl pirms 10 dienām šķita, ka pavasaris ir klāt. Tā nu Berlīnes putni no visām pasaules malām atlidoja uz Vācijas galvaspilsētu, lai kopīgi sagaidītu siltumu, Ligo svētkus, ķiršu ogu ražu, zeltainās lapas un pēc tam atkal aizlidotu uz Ziemeļāfriku vai kādām Klusā okeāna salām. Bet putnus pārsteidza pēkšņs sals un aukstums, kas piemeklējis Berlīni. Putni izsaka savu sašutumu skaļi čivinot katram, kas parādījies viņu redzes vai sajūtas lokā. Lielais koks mājas pagalmā, kuram blakus ir lifta šahta un zem tā miskastes, ir kā milzīga augstceltne, kas pilna ar iedzīvotājiem vai tūristiem no svešām malām, turklāt visi runā reizē. Tātad, šī īpašība piemīt ne tikai cilvēkiem.
Es iekāpju bleķa kambarītī un, putnu dziesmām skanot, nobraucu lejā. Izeju uz ielas, kur sals ir iemūžinājis iepriekšējā vakara soļus un zābaku nospiedumus, pie viena iesaldējot papīra gabaliņus un citus gružus. Sūdzambībeles čivinātāji paliek mājas pagalmā un gaida nākamo, kurš gatavs klausīsies viņu satrauktajās dziesmiņās.