Sarežģītā pasaule
Rīt dodos uz Cebit izstādi Hanoverē. Taču, lai tur tiktu iekšā, ir jāiziet cauri rindai sarežģītu procesu, par kuru nepieciešamību ne viens vien pilsonis varētu šaubīties.
Tā ir piereģistrēšanās. Ja kādreiz cilvēks nopirka biļeti, un pie ieejas laipnā kontroliere tantiņa biļetīti apskatīja, noplēsa stūrīti un uzsmaidīja, tad līdz ar modernajām tehnoloģijām tika ieviestas jaunas šķēršļu joslas apmeklētāju iekļūšanai izstāžu zālēs. Nākamās paaudzes biļetīte bija ar svītru kodu. Ejot pie durvīm, laipnās tantiņas vairs nebija, jo acīmredzot viņai par sarežģītu bija mistiskais aparāts ar zaļu vai sarkanu lāzerstaru, kas nolasa svītru kodu, tāpēc tantiņu ir nomainījuši studenti, kuri vakaros studē sabiedriskās attiecības, bet pa dienām vai nedēļas nogalēm piestrādā meses centrā. Bet ar to nepietiek, lai situāciju sarežģītu, tāpēc nākamais līmenis, kā tādā kompjūterspēlē, ir reģistrācija uz vietas mesē pie datoriem. Vispirms tu nopērc biļetīti, taču ar šo biļetīti iekšā tikt nav iespējams. Šī biļetīte ir jāpiereģistrē. Ir jādodas pie reģistrācijas datoriem, tur jāieskanē biļetīte, un šo skaneri vairs netur pat studenta roka, bet gan plastmasas statīvs, tad ir jāieraksta vārds, uzvārds, firma, valsts, jāatbild uz rindu pilnīgi nesvarīgu jautājumu, jāpasaka kādā profesijā strādā, cik liela ir kompānija utt. Pēc izturētās jautājumu pārbaudes, printeris, kas pievienots reģistrācijas datoram, izdrukā tieši tādu pašu papīrīti kā biļete, taču ar šo VAR tikt iekšā izstādē.
Nākamais līmenis jau ir sarežģītāks, un to es piedzīvoju šodien no rīta. Lai tiktu Cebitā, ir jāpiereģistrējas tagad jau internetā. Uz biļetes ir 14 zīmju kods, kas jāievada un tad var veikt reģistrāciju. Taču, nedod Dievs, ja esi jau reizi Hanoveres mesē bijis! Lai piereģistrētu biļeti, jāievada emails. Mans emails jau bija piereģistrēts Hanoveres meses mājas lapā, un tagad bija lielais izaicinājums atcerēties manu passwordu. To, protams, neatceros, un bija japieprasa passworda atjaunošana. Taču, atjaunojot passwordu, pēkšņi pazuda iepriekš ievadītie dati par biļetes numuru. Un viss process sākās no gala. Maili, passwordi, apstiprinājumi, svītru kodi.
Bet visi svītru kodi jau nav vienādi. Ir jau arī labie svītru kodi.
Un tagad paklausāmies mūziku. Madeleine Bloom ir vāciete, bet šī dziesma ir filmēta Londonā. Klips jau ir drausmīgs, bet dziesma ir traki smuka.
Tā ir piereģistrēšanās. Ja kādreiz cilvēks nopirka biļeti, un pie ieejas laipnā kontroliere tantiņa biļetīti apskatīja, noplēsa stūrīti un uzsmaidīja, tad līdz ar modernajām tehnoloģijām tika ieviestas jaunas šķēršļu joslas apmeklētāju iekļūšanai izstāžu zālēs. Nākamās paaudzes biļetīte bija ar svītru kodu. Ejot pie durvīm, laipnās tantiņas vairs nebija, jo acīmredzot viņai par sarežģītu bija mistiskais aparāts ar zaļu vai sarkanu lāzerstaru, kas nolasa svītru kodu, tāpēc tantiņu ir nomainījuši studenti, kuri vakaros studē sabiedriskās attiecības, bet pa dienām vai nedēļas nogalēm piestrādā meses centrā. Bet ar to nepietiek, lai situāciju sarežģītu, tāpēc nākamais līmenis, kā tādā kompjūterspēlē, ir reģistrācija uz vietas mesē pie datoriem. Vispirms tu nopērc biļetīti, taču ar šo biļetīti iekšā tikt nav iespējams. Šī biļetīte ir jāpiereģistrē. Ir jādodas pie reģistrācijas datoriem, tur jāieskanē biļetīte, un šo skaneri vairs netur pat studenta roka, bet gan plastmasas statīvs, tad ir jāieraksta vārds, uzvārds, firma, valsts, jāatbild uz rindu pilnīgi nesvarīgu jautājumu, jāpasaka kādā profesijā strādā, cik liela ir kompānija utt. Pēc izturētās jautājumu pārbaudes, printeris, kas pievienots reģistrācijas datoram, izdrukā tieši tādu pašu papīrīti kā biļete, taču ar šo VAR tikt iekšā izstādē.
Nākamais līmenis jau ir sarežģītāks, un to es piedzīvoju šodien no rīta. Lai tiktu Cebitā, ir jāpiereģistrējas tagad jau internetā. Uz biļetes ir 14 zīmju kods, kas jāievada un tad var veikt reģistrāciju. Taču, nedod Dievs, ja esi jau reizi Hanoveres mesē bijis! Lai piereģistrētu biļeti, jāievada emails. Mans emails jau bija piereģistrēts Hanoveres meses mājas lapā, un tagad bija lielais izaicinājums atcerēties manu passwordu. To, protams, neatceros, un bija japieprasa passworda atjaunošana. Taču, atjaunojot passwordu, pēkšņi pazuda iepriekš ievadītie dati par biļetes numuru. Un viss process sākās no gala. Maili, passwordi, apstiprinājumi, svītru kodi.
Bet visi svītru kodi jau nav vienādi. Ir jau arī labie svītru kodi.
Un tagad paklausāmies mūziku. Madeleine Bloom ir vāciete, bet šī dziesma ir filmēta Londonā. Klips jau ir drausmīgs, bet dziesma ir traki smuka.
Werbung