Mana bērnības mūzika 6
Ir 1980. gada vasara. Man ir pieci gadi. Kā katru vasaru, arī šajā esmu pie savas vecmammas Ludzā. Manam Ludzas braucienam šajā gadā ir īpašs svars, jo jūnijā ir piedzimis mans brālis, taču es par to neko nezinu. Vispār dīvaini, bet es neatceros ne mammu ar vēderu, ne vispār kādas sarunas par to, ka man būs brālis. Es vienkārši aizbraucu uz Ludzu, un, kad atbraucu atpakaļ uz Rīgu, man bija uzradies brālis. :)
Ir 1980. gada 3. augusts. Rīgā mamma noteikti baro Uldi, bet es Ludzā stāvu pie televizora un raudu, jo notiek Maskavas olimpisko spēļu noslēguma ceremonija, un Miška lido debesīs. Domāju, ka pie šī skata 3. augusta vakarā raudāja daudzi bērni. Un arī pieaugušie. Kaut kad daudzus gadus vēlāk vecmamma man stāstīja, ka es aizrīdamies un elsodams esmu šņaukājies un aizgūtnēm raudājis. Tātad no sirds un pa īstam. Un, kaut arī mums Ludzā bija vecs melnbalts televizors, kur "sniedziņš" bija ne tikai ziemā, es labi redzēju Miškas asaras, es labi dzirdēju bēdīgo mūziku un es sapratu "Do svidanja, da novih vstrech!".
Miška, kas bija Maskavas olimpisko spēļu simboliņš, man ļoti patika. Kaut kad mazliet vēlāk kā lielu relikviju es pie krūts nēsāju mazu nozīmīti, kur Miška, izstiepis ķepas gaisā, stāv uz olimpiskajiem riņķiem. Toreiz visi mīlēja lāčus, jo viņi taču ir tik mīļi un smaidīgi. Par grizlī lāču uzbrukumiem cilvēkiem avīzēs nerakstīja, turklāt, tie jau bija Kanādas lāči, un skaidrs, ka rietumu lāči ir nikni un dusmīgi, bet mūsu padomju lāči bija jauki un smaidīgi.
Un kurš mans vienaudzis vēl atcerās tēvoci Semu, kas rotāja žurnāla "Dadzis" vākus? Tā bija personificētā Amerika. Vecs onkulītis ar lielu līku degunu, kas varētu likt domāt par citu etnisko piederību, taču milzīgā amerikāniskajās krāsās attēlotā hūte viņam galvā viennozīmīgi liecināja, ka šis ir tēvocis Sems. Amerikānis. Kapitālists. Sliktais.
Bet tagad klausāmies olimpisko mūziku no Maskavas un Miškas atvadas.
Ir 1980. gada 3. augusts. Rīgā mamma noteikti baro Uldi, bet es Ludzā stāvu pie televizora un raudu, jo notiek Maskavas olimpisko spēļu noslēguma ceremonija, un Miška lido debesīs. Domāju, ka pie šī skata 3. augusta vakarā raudāja daudzi bērni. Un arī pieaugušie. Kaut kad daudzus gadus vēlāk vecmamma man stāstīja, ka es aizrīdamies un elsodams esmu šņaukājies un aizgūtnēm raudājis. Tātad no sirds un pa īstam. Un, kaut arī mums Ludzā bija vecs melnbalts televizors, kur "sniedziņš" bija ne tikai ziemā, es labi redzēju Miškas asaras, es labi dzirdēju bēdīgo mūziku un es sapratu "Do svidanja, da novih vstrech!".
Miška, kas bija Maskavas olimpisko spēļu simboliņš, man ļoti patika. Kaut kad mazliet vēlāk kā lielu relikviju es pie krūts nēsāju mazu nozīmīti, kur Miška, izstiepis ķepas gaisā, stāv uz olimpiskajiem riņķiem. Toreiz visi mīlēja lāčus, jo viņi taču ir tik mīļi un smaidīgi. Par grizlī lāču uzbrukumiem cilvēkiem avīzēs nerakstīja, turklāt, tie jau bija Kanādas lāči, un skaidrs, ka rietumu lāči ir nikni un dusmīgi, bet mūsu padomju lāči bija jauki un smaidīgi.
Un kurš mans vienaudzis vēl atcerās tēvoci Semu, kas rotāja žurnāla "Dadzis" vākus? Tā bija personificētā Amerika. Vecs onkulītis ar lielu līku degunu, kas varētu likt domāt par citu etnisko piederību, taču milzīgā amerikāniskajās krāsās attēlotā hūte viņam galvā viennozīmīgi liecināja, ka šis ir tēvocis Sems. Amerikānis. Kapitālists. Sliktais.
Bet tagad klausāmies olimpisko mūziku no Maskavas un Miškas atvadas.
Werbung