Spēles un dziesmas

Svētdienas galvenais notikums bija hokeja spēle starp Kanādu un Ameriku. Turklāt to izrādīja "cilvēcīgā" laikā, četros no rīta. Tāpēc spēle bija jāredz. Jau no pirmajā minūtēm bija skaidrs - šī ir cita līmeņa spēle, un jābūt reālam - tas, kas notiek KHL, kur spēlē Rīgas Dinamo, ir pilnīgi cits hokejs. Šī olimpiāde pierādīja, ka vismaz pagaidām Kanādas stila hokejs, kur augstāka nozīme ir individuālai meistarībai salīdzinājumā ar krievu stila hokeju, kur uzsvaru liek uz saspēli, ir priekšā visām citām hokeja skolām un teorijām. Spēle bija mežonīgi ātra, visi cīnījās par katru ledus kvadrātcentrimetru un par katru sekundi! Kļūdu tikpāt kā nebija, noraidījumu bija maz. Individuāli izgājieni, augsta vārtsargu meistarība, viltīgi metieni un sasprindzinājums, kad vēl 25 sekundes pirms spēles beigām amerikāņi iemet vārtus un panāk izlīdzinājumu. To visu varēja pieredzēt vakardienas spēlē, kura tiešām bija labākā hokeja spēle kādu esmu pēdējos gados redzējis.

Un tad jau vēl bija Aisha ar savu netīro veļu. Dziesmai vienkārši nav hīta rakstura, un tā NEVAR nekādi uzvarēt finālā. Un tā ir tik bāla, ka šaubos, vai tā vispār tiks laukā no pusfināla. Atkal jau mēs latviskā garā sākam ar "aplikšanu", taču šogad tiešām nebija sakarīgu dziesmu. Un man kā klausītājam ir tiesības paust savu viedokli. Nebija nekā, kas aizrautu, un vajag tikai iedomāties, ka nezini, kas ir Aisha, kas ir Dons vai citi mākslinieki. Vienkārši klausīties tos kā noname māksliniekus, un ir skaidrs, ka tie ir blāvi un garlaicīgi. Latvija, kur ir palikuši Tavi rokstāri!
Bet varbūt es kļūdos. To mēs redzēsim maijā, un es nekādā gadījumā nedzēsīšu laukā šo savu bloga ierakstu! :)