2 mēneši Berlīnē. Kopsavilkums

Ir pagājis zināms laiks galvaspilsētā, lai es uzdrīkstētos nodarboties ar kopsavilkumiem. Tie ir tikai divi mēneši. Un kas vispār ir divi mēneši? Piedāvāju jūsu uzmanībai divus mēnešus Vācijas galvaspilsētā!
Ko var gribēt no pilsētas, kurā vēl 100 000 dzīvokļos ir krāsns apkure! Jā, jūs izlasījāt pareizi! Ja es kādreiz uzskatīju, ka Hamburga ir demokrātiska pilsēta, tad viennozīmīgi varu teikt, ka Berlīne pārsteidz Hamburgu šajā rādītājā. Es vēl aizvien neesmu līdz galam sapratis šo pilsētu, un domāju, ka tas arī tik drīz nenotiks. Bet viens ir skaidrs, ka šajā pilsētā iespējams piedživot tādus pretstatus, kādus iespējams sastapt tikai milzīgās pilsētās. Un Berlīne ir viena no lielākajām Eiropas pilsētām. Šeit ir pilsētas daļa Schmargendorf, kurā citu starpā atrodas arī Latvijas vēstniecība un kurā ir viens no lielākajiem turīgu baņķieru un tirgotāju koncetrēšanās punktiem ar lielām villām, kurām ir milzīgi logi un aiz logiem pie smugi uzklātiem galdiem sēž kārtīgas vācu ģimenes. Un aiz šiem galdiem ir redzami milzīgi grāmatu plaukti, kas piekrauti ar vissvarīgāko, ko pasaules cilvēce ir spējusi uz papīra uzrakstīt. Un tad ir rajoni kā Neukoelln vai Wedding, kuros aptuveni trešadaļa visu iedzīvotāju pārtiek no sociālā pabalsta. Un grāmatu viņiem nav, jo nav plauktu, kuros ielikt grāmatas. Taču BMW ir gan Šmargendorfā, gan Neukoelnā. Vienā vietā tie ir smuki tumši zili, lieli un jauni, otrā tie ir melni, veci un skaļi. Vācijā automašīnu numuri tiek izsniegti pēc to reģistrācijas vietas, un pirmais burts vai burtu kombinācija nozīmē pilsētu, kur automašīna piereģistrēta. F ir Frankfurte, M ir Minhene, D ir Diseldorfa un B ir Berlīne. Un, ja tev ir BMW un tu dzīvo Berlīnē, kur tavai automašīnai pienākas burtiņš B, tad loģiski, ka pārējie divi ir MW. Lai šos burtus automašīnas numurā dabūtu, ir jāpiemaksā. Bet to labprāt dara gan tumši zilo un jauno, gan melno un veco automašīnu īpašnieki.
Šajā pilsētā iespējams sastapt arhitektoniskas pērles un jūgendstila namus kādus es vēl nekad nebiju redzējis. Izcili atjaunoti, lieli dzīvokļi, ļoti augstiem un grezniem griestiem, platām koka durvīm, smuku ozolkoka parketu un vecām antīkām mēbelēm. Varētu pat padomāt, ka tas ir muzejs. Un tad ir rajoni, kuros ēkas ir desmit reižu nesmukākas par Purvciemu un Imantu. Kad svētdien pārpratuma pēc nonācām rajonā, kas ir pa visam netālu no centra, taču neatrodas uz galvenajām ielām, šausmās gribējās bēgt laukā no turienes, jo apbružātās fasādes, netīrie un šaurie logi, pretīga zaļganīgi netīra krāsa, kurā bija nokrāsota konkrētā ēka, uzdzina šermuļus. Un tad vēl milzīgi tukši vraki, kuros neviens nedzīvo, bet kuri arī nav nojaukti. Un būvbedres, kuru ir daudz. Un ļoti sliktas kvalitātes ceļi, kuri ne ar ko neatšķiras no Rīgas.
Un piektdienas operas apmeklējums vēlreiz parādīja šīs pilsētas būtību - operas nams ar Dailes teātra šarmu, neciliem krēsliem, džinsotiem jauniešiem un bezgala pretīgi ģērbtiem vecās paaudzes berlīniešiem vai pilsētas viesiem, bet arī smalkām kundzēm un vīriešiem ar tauriņiem. Un Traviatas izrāde, kurā orķestris spēlēja neštimmīgi, koris regulāri neklausīja diriģentu, bet soliste, kura atsvēra visus šos trūkumus, jo bija vienkārši ģeniāla. Un pats uzvedums, kurā trūka Rīgas Operas izdomas vai Hamburgas operas kvalitātes un rafinētās scenogrāfijas, taču bija skatuve, kura skatītāju uzreiz ievilka Parīzes dzīvokļos, jo bija stilīgi izveidota.
Un tad vēl veikali, kuros iespējams nopirkt jēra cisku pa 5 EUR kilogramā, jo tas ir turku veikaliņš, kurā iepērkas vienkāršie iedzīvotāji un ir kāds cits, kas atrodas 100 metru attālumā no manas mājas, un kilograms liellopu steika tur maksā 52 EUR. Un šajā veikalā iegriežas sirmas un smaidīgas kundzes, nopērk trīs šķēlītes no tās desiņas un četras šķēlītes no tās gaļiņas.
Un man pietrūkst Hamburgas šarma un stila, taču valdzina Berlīnes plašums un pamatīgums.
Nedēļas nogalē jūtubā es paskatījos filmiņas par Berlīni 20tajos un 30tajos gados, un tad es sapratu, cik varenā pilsētā tomēr man ir iespēja dzīvot. Šī pilsēta bija trendsetteris, modes meka un nākotnes metropole, taču vēstures kundze nolēma savādāk, pārdalīja pilsētu divās daļās un izveidoja to par dīvainu veidojumu, kādu otru pasaulē atrast būtu grūti. Šīs abas daļas mēģina saaugt kopā, taču kā redzams, īsti labi tas nesanāk. Vakar vienā pasākumā runāju ar kādu berlīnieti, kuram stāstīju, ka esmu tikko kā ieradies pilsētā, un viņš ar nelielu ironiju man vaicāja:
"Und Sie, wie jeder Zugereister, sind gleich nach Prenzlauer Berg gezogen?" (Un Jūs, kā katrs iebraucējs, apmetāties Prenclavas kalnā?) Es atbildēju, ka nē. Dzīvoju Steglitz-Friedenau, kur dzīvo tikai vietējieun mietpilsoņi. Viņš paskaidroja, kā tiešām ir - visi, kas iebrauc Berlīnē, uzreiz grib dzīvot Prenzlauer Berg, jo šī Austrumberlīnes daļa, kas kādreiz bija pilnīgi pamesta novārtā, ir tagad kļuvusi par tādu kā pilsētas stilīgo centru, taču šeit paši berlīnieši nedzīvojot, jo šo rajonu ir okupējusi jaunā kreatīvā klase no visas pasaules.
Bet tagad Berlīnē ielauzies ir pavasaris un pamazām atklāj pilsētas seju. Neskaitāmās suņu čupas, un jaungada raķešu paliekas, kuras divus mēnešus ir atpūtušās zem sniega, un tagad rada priekšstatu, it kā vakar būtu sagaidīts jaunais gads, tāpēc vēl nekas nav ticis novākts. Un veikalos ir tulpes visās varavīksnes krāsās. Pretī manai mājai pie ķīnieša par 5 eirām 20 gabalas.  Un no rīta, skatoties pa logu, es pamanīju saulīti nevis lietu un vētru. Tagad es zinu, ka jāturpina gaidīt pavasaris Berlīnē. Tad jau novāks arī mazo akmentiņu tonnas, un es beidzot nomazgāšu savu Alfu.

Attēlā redzama Ščecinas stacija Berlīnē. Viena no daudzajām kultūrvēsturiskajām pērlēm, kas sabrūk un atbrīvo vietu jaunajai un modernajai Berlīnes arhitektūrai, kura ne vienmēr ir satriecoši skaista. :)