Eksistenciālas pārdomas. Lūdzu pārāk neņemt galvā!
Mēs dzīvojam sasodīti ātri. Viss ir jāpaspēj, nedrīkst būt par vēlu, jābūt ātrākam nekā otrs, citādi būsi zaudētājs. Bet vai tik tiešām tā ir? Vai mēs dzīvojam tik ātri tāpēc, ka apstākļi mūs spiež ātri dzīvot, vai tomēr tāpēc, ka mums ir bail apstāties un kļūt lēnākiem. Un nevis bail tāpēc, ka apkārtējā konkurence varētu apdraudēt mūsu esamību un pozīcijas, bet gan bailes ir pašam no sevis?
Es domāju, ka ātra dzīve ir veids kā aizmirsties. Legāls veids, jo nelegāls veids ir alkohols, narkotikas un citi veidi un lietas, kas palīdz cilvēkam aizbēgt no vienatnes pašam ar sevi. Varbūt arī hobiji? Varbūt, ka braukšana katru nedēļas nogali vasarā pie jūras, lai varētu kaitot, pēc tam vēl ar draugiem iedzert, tad vēl uz kādu klubu aiziet, tad vēl steigā sagatavoties nākamai darba nedēļai, vēl varbūt uzrakstīt kādu bakalaura vai maģistra darbu nav nekas cits, kā pēc iespējas lielāka sevis noslogošana, lai nevajadzētu palikt vienam ar sevi?
Es to spriežu pēc sevis. Iespējams un noteikti citiem ir savādāk. Un šodien vakarā es it kā apstājos, paskatījos atpakaļ, paraudzījos uz priekšu, un mēģināju saprast, kur es pašlaik stāvu uz kurieni dodos, bet galvenais, kur gribu aiziet. Un, jo es ilgāk stāvēju uz vietas, jo baisāk man sametās, jo likās, ka ir vesela rinda domu un atmiņu, kas vienkārši netiek man līdz, bet tik un tā uzcītīgi seko no muguras. Tas ir kā riteņbraukšanā, kad ir divu trīs cilvēku grupa, kas ir atrāvusies no lielās grupas. Šie pāris cilvēki min pedāļus, cik jaudas, lai tikai aizbēgtu no lielās grupas, kas kā melns mākonis uzcītīgi seko. Šī lielā grupa ir mazliet lēnāka, taču tā nekur nepazūd. Dažkārt šiem diviem trim cilvēkiem paveicas, un viņi izraujoties, arī kā pirmie nonāk finišā, taču ir vesela rinda gadījumu, kad spēka tomēr ir par maz, atstatums no lielās grupas kļūst aizvien mazāks, līdz beidzot šis bišu pūznis „aprij” aizbēdzējus.
Es galvenokārt stāvēju un domāju par cilvēkiem un notikumiem, kas ir bijuši ap mani. Šis tas man patīk, šis tas nē. Mani pārņēma nenormāls paškritikas vilnis, un es domās centos atvainoties visiem cilvēkiem, pret kuriem līdz šim neesmu bijis korekts. Tas ir tāds kā grēku nožēlas process, kurā izrunājot un nosaucot šo grēku vārdā, ideālā gadījumā cilvēku pārņem dziļa nožēlas sajūta. Bet nedrīkst šo jaukt ar sevis žēlošanas sajūtu. Šī sajūta mēdz būt indīga un maldīga.
Man vakar piezvanīja Elīna, nu tā, par kuru bija mans ieraksts par 1. septembri. Es neapsveicu šogad vārda dienā nevienu Elīnu, un viņa prasīja, vai es esmu par kaut ko sadusmojies. Protams, ka nē. Izmantoju izdevību, un apsveicu arī citas Elīnas, kuras lasa šo blogu, un kuras es neapsveicu. :) Un mēs runājām par tēmu – līķi skapī. Respektīvi – mūsu personību klusie un tumšie nostūri, par kuriem mums pašiem nepatīk iedomāties un vēl mazāk par to runāt.
Vai nav tā – jo vairāk līķu, jo ātrāk mums gribas dzīvot? Es neapgalvoju, es vienkārši uzdodu ķēdi retorisku jautājumu.