Par ko mēs tiešām varam būt lepni!
Trešdien man bija tas gods piedalīties 18. novembra svinības, kuru rīkoja Latvijas goda konsule Hamburgā un goda viesis bija Vaira Vīķe-Freiberga. Es arī publiski varu paziņot – esmu mūsu eksprezidentes fans.
Bet ne par Freibergas kundzi būs runa. Pasākumā piedalījās arī kāda koklētāja, kas koklēja un dziedāja latviešu tautas dziesmas. Turklāt, tautasdziesmas no krājuma Saules Dainas, kuru sastādīja mūsu prezidente kopā ar savu vīru ja nemaldos jau 80tajos gados. Šī koklētāja bija ģērbusies tautas tērpā, balss bija skanīga, taču ne profesionāli izstrādāta. Tāda mazliet mežonīga, bet ļoti emocionāla. Viņa dziedāja dainas, es klausījos, un man metās uz bimbu. Dažu sekunžu laikā man izskrēja galvai cauri viss mūsu tautas liktenis, mūsu apspiešana. Un es domāju – kā ir iespējams, ka tāda vienkārša tauta kā latviešu tauta, ir spējīga atstāt mantojumā kaut ko tik ļoti skaistu? Visvienkāršākie zemnieki, strādnieki un saimnieces ir sacerējušas tik tēlainas un emocionālas četrrindes. Es domāju, šīs ir lietas, kuras mums visiem tikai ar gadiem taps skaidras. Nu vismaz man tā ir. Vienalga, cik precīzi būtu šie tulkojumi svešvalodās, tautasdziesmas daiļumu spējam saprast mēs, latvieši, kuri izjūt šo seno un arhaisko valodu, šīs tēlainās frāzes. Kādi salīdzinājumi, kādas lieliskas apziņas ainavas! Es jums saku – mūsu senči ir bijuši lieliski!
Kad nākamreiz klausīsieties vai lasīsiet tautasdziesmas, padomājiet par šo kontektstu, kā un kad tās ir radītas. Kādos apstākļos, un kādi cilvēki tās ir radījuši. Nevis Gētes, Puškini vai Šekspīri, bet visparastākie jāņi un ievas.
Es piekrītu mūsu prezidentei – mēs esam stipri, mēs esam vareni!
Šeit ir tikai dažas tautasdziesmas, kuras es atradu virtuālajā Dainu skapī. Tās ir kā minimums tikpat tēlainas un izteiksmīgas kā haikas.
Dieviņam zaļa roka,
Es atradu aiz kalniņa
Sadziedam(i) nu, māsiņas,
Reti, reti to eglišu