Jaunajam pārim - rūgts!

Veröffentlicht auf von helmuts

Šie bērniņi - Viktors (6 gadi) un Marija (4 gadi) nav brālis un māsa. Arī ne brālēns un māsīca, kaut gan par to mēs, laikam, nevaram būt droši. Viņi ir tikko apprecējušies. Šis pa visam svaigais jaunlaulātais pāris dzīvo Rumānijā, Sibiu pilsētas apkaimē Transilvānijā. Čigānu starpā bērnu saprecināšana ar varu ir ļoti bieža parādība, taču parasti jaunlaulātajiem ir vismaz 10 gadi. Šajā gadījumā vecāki laikam bija nolēmuši pārāk negaidīt. Galu galā, bērni dzīvo vienā ciemā, viņiem ir pat viens uzvārds Caldararu. Šāds precību solis principā ir gandrīz vai likumsakarīga rīcība. Kāzu svinības izmaksājušas 2340 eiro un līgavaiņa tēvs par līgavu ir samaksājis 12 000 eiro. Jāteic, ka diezgan vieglpātīga investīcija no līgavaiņa tēva puses, taču no otras puses - ja ciematā ir normālu meiču trūkums, tad šis ir bijis pa galam tālredzīgs solis.
Labi, es ar humoru par šo runāju, taču realitāte ir vienkārši nožēlojama. Tas notiek 21. gadsimtā Eiropas Savienībā. Es ar šausmām tikai varu iedomāties, kā norisināsies šo bērnu dzīve, pubertāte, savas seksualitātes apzināšanās, pirmā reize, taču blakus visu laiku būs viens cilvēks. Līdz pat kapa malai. Un ar šausmām nevis tāpēc, ka blakus viens cilvēks, bet gan tāpēc, ka šo bērnu pašnoteikšanās tiesības, simpātijas un nākotnes sapņi ir izbeigušies. Kaut gan tagad viņi noteikti nesapņo. Viņi cauru dienu dzīvo viens otram blakus, spēlējas - puika ar māšīnām, meitenīte ar lellēm, bet vakarā iet uz mājām un guļ vienā gultā. Kā jau vīram un sievai pienākas.
Šī bilde un notikums ir atreferēts no bild.de
http://www.bild.de/BILD/news/2009/03/15/kinderheirat/diese-knirpse-wurden-von-ihren-eltern-verheiratet.html

Werbung
Um über die neuesten Artikel informiert zu werden, abonnieren:
Kommentiere diesen Post
B
un ka Tu pec sita cilvek vari teikt, ka visas tautas ir vienlidziigas. Nu nekaadi , piedodiet, bet tas tacu ir redzams, ka nee...
Antworten
T
par to, ka šīs šausmas mūsdienās ir realitāte, es uzzināju pavisam nejauši. Kādā pasākumā tēloju čigānieti-zīlnieci un cilvēkiem "pareģoju" nākotni. Man bija tumšs kabinets ar svecēm, varžu līķīšiem formalīnā un kristāla bumbu - vienvārdsakot, lai viss būtu teatrāli un pilnīgi skaidrs, ka teātris. Un tad, starp apmeklētājiem, pie manis iespruka divas čigānu meitenītes - pusaudzes, un vienīgais jautājums bija - vai es apprecēšos ar to, ko mīlu, vai to, ko liks vecāki. un tad man palika reāli neomulīgi - gan par to, ka viņas ticēja, ka es reāli viņām varu ko izzīlēt, gan par jautājumu, kāds viņas nomāca.<br /> Un tas bija tikai pirms 2 gadiem, nevis pirms 2 gadsimtiem!<br /> Man ir kauns, ka atļaujos vēl ar kaut ko būt neapmierināta. Tā, lūk.
Antworten