Svaru dievs
Un tur jau viņa stāv. Garā bēšas krāsas mētelī, melnu adītu cepuri galvā. Rokā melna soma. Pareizāk sakot, uzmaukta elkonī, jo abas rokas ir nodarbinātas. Aptuveni 35 gadus vecā sieviete stāv Edeka supermārketā pie weight watchers produktu plaukta un meklē sev pusdienas. Viņa paņem rokās burciņu, uzmanīgi groza to un meklē atzīmi ar produktu kā arī saturu. Kukurūzas šnicele 2 punkti. Turklāt iepakojumā ir divas. Mmm, labs piedāvājums! Lēcu sautājums ar speķi. 5,5 punkti. Vairāk punktu, toties lielāks tilpums, un sievietes acīs ir redzams, ka viņai gribas ēst. Viņa nav resna. Viņa ir mazliet apaļīga, taču skaidrs ir – ja viņa nesekos līdz savam svaram, tad par mazliet apaļīgu viņu vairs nevarēs nosaukt.
Kā labāk notievēt – tas ir viens no populārākajiem sarunu tematiem Vācijā. Katru nedēļu žurnālu plauktā ir atrodami neskaitāmi sieviešu žurnāli ar „revolucinonārām diētām”, „septiņu-dienu-tauki-nost-programmām” un „piecdesmit veselīgākajiem produktiem, kuri nedrīkst trūkt nevienā virtuvē” rakstiņiem.
Es zinu, ka arī šī tēma man ir aktuāla, jo arī jāseko līdz, taču esmu sev sapratis sev, ka diēta ir tikai viens no posmiem. Svarīgākais man ir sportošana. Tikai ar neko neēšanu kopumā laikam nekas nemainīsies.
Bet weight watchers manā skatījumā ir sekta, kuri tirgo parastus produktus pa nenormāli sadārdzinātām naudām. Iespējams, ka ne sekta, bet vienkārši perfekti izveidots mārketings.