Diena. MBD 5 no 15

Vai arī jums šad tad mēdz gadīties saņemt kādu ziņu, uzmundrinājumu vai vienkārši kādu vārdu brīdī, kad to negaidiet, bet saprotiet, ka tieši tas ir bijis tas, ko esiet gaidījuši?
Tā tas bija ar mani pirms aptuveni pusstundas. Patiesībā gribēju rakstīt ierakstu par pilnīgi ko citu, taču uzskatu, ka mans cilvēciskais pienākums ir pieminēt šo atgadījumu, kas ar mani notika pirms brīža.
Mana kolēģe Sarmīte teica, ka viņai priekš manis ir pārsteigums. Viņa sniedza man nodzeltējušu avīzes izgriezumu un teica: "Mamma laukos krāmēja vecās avīzes un atrada šo!"
Iedzeltenajais avīzes izgriezums bija no 1995. gada novembra "Dienas", autore ir Tekla Šaitere, rakstiņš nosaukums ir "Izmantojiet visas iespējas redzēt pasauli!" un tajā ie redzama fotogrāfija ar sekojošu parakstu: Helmuts Salnājs mācās Emīla Dārziņa mūzikas skolā un strādā kādā firmā par tulku.
Un es uzreiz atceros 1995.gadu, kad atbraucu no Vācijas, bet vairs neatceros kādā sakarā žurnāliste uztaisīja šo nelielo rakstiņu par manām apmaiņas studenta gaitām. Visdrīzāk tā bija kā manas apmaiņas organizācijas Youth For Understanding reklāma, kurā es mudināju jauniešus braukt vismaz uz kādu laiku iepazīt pasauli.
Lasot šo rakstu, mani pārņemta divejādas sajūtas. No vienas puses kauns par maniem maksimālisma apgalvojumiem un pašpārliecību un to, ko citi ir toreiz domājuši, kad lasīja šo rakstiņu, no otras puses kauns par manu piesardzību, bailēm un nihilismu šodien. Un dažkārt manu kūtrumu, nespēju īstenot kādu radošu ieceri, par slinkumu, par mērenību, par pārliecību trūkumu, par nespēju saņemties. Un vēl par daudz ko citu. Vai tiešām vecums nāk par labu? Vai tiešam ir jākļūst vecākam, lai kļūtu sliktāks? Bet laikam jau nekad nevienam cilvēkam nebūs dota iespēja gūt dzīves pieredzi un gudrību nezaudējot jaunības pārliecību un dzinējspēku. Un laikam tikai sevišķi ģeniāliem cilvēkiem izdodas šīs lietas sevī apvienot. Katrā gadījumā, es guvu daudz vielas pārdomām, bet arī lielu iedvesmu pašam sev.
Smieklīgi arī, ka ir dažas lietas, kuras manī nebija savādākas arī pirms nepilniem 15 gadiem. Daži mani viedokļi un rīcība it nemaz nav mainījusies.
Šeit pēdējā atkāpe no rakstiņa diena:"Ar naudu bija pašvaki, bet es iemācījos iztikt ar saviem līdzekļiem. Gribu ieteikt visiem Latvijas jauniešiem - izmantojiet visas iespējas braukt, redzēt pasauli, būt kopā ar cilvēkiem svešzemēs. Mēs esam ar drausmīgiem kompleksiem, vienmēr visur cenšamies parauties maliņā. Tas nav tikums, tas ir netikums. Ir jāiemācās saprast cilvēkus, kontaktēties ar viņiem, būt brīvam jebkurā kompānijā. Ja to nepratīsim, tad tā arī paliksim visu dzīvi melni un maziņi."

Fotogrāfija no pieminētā raksta. Man mugurā ir tāds zaļi, melni, balti rūtains biezs krekls-džemperis, kuru šuva man mamma pēc mana dizaina. Ar melniem pleciem un aukliņu. Tas bija ilgu laiku man mīļākais apģērba gabals, un tikai paši senākie cilvēki, kuri mani pazīst jau vismaz 15 gadus, varbūt atcerēsies šo apģērba gabalu, jo tas man bija ļoti bieži mugurā. Brālis, Oskars, Ilzīte, Krista, varbūt Helmuts P. taču viņš jau pēdējā laikā manu blogu nelasa. :)

Mana Benediktīniskā dienasgrāmata

2006. gada 26. janvāris, plkst. 13.45 turpinājums

Vēl man vajadzētu pievērsties pašai galvenajai mūku dzīves sastāvdaļai – lūgšanai. Kā jau iepriekš minēts, benediktīniešu mūkiem ir paredzētas 7 lūgšanās reizes dienā, kā arī viena svētā mese. Trīs lūgšanu reizes ir apvienotas vienā, tāpēc reāli mūki 5 reizes dienā sanāk uz lūgšanām un meditācijām. Lai es kā nākas saprastu katru lūgšanu atšķirības un nozīmi, man vajadzētu šeit pavadīt vismaz vienu nedēļu, jo lūgšanu process ir pietiekami sarežģīts. Tas tiek pavadīts ar dažādām kustībām, bet pats svarīgākais ir dziedājumi. Aptuveni 90 procenti no benediktīniešu lūgšanām un psalmiem tiek dziedāti gregoriāņu stilā, un tas ir patiess baudījums ausīm. Tā ir lieliska sajūta, kad atrodies pustumšā un pavēsā baznīcā, degunā sajūt īpašo kvēpināmā trauka aromātu, aizver acis un klausies apbrīnojami tīrā un muzikālā dziedājumā ar tādu akustiku, kuru nevar attēlot pat vislabākā akustiskā sistēma par 20 tūkstošiem eiro. Tas ir oriģināls, turklāt vēl ļoti augstas kvalitātes! Tā ir burvīga sajūta, jo šie dziedājumi it kā paralizē, pārņem savā varā un aizved uz pilnīgi citu un nereālu pasauli. Un es ļaujos šai sajūtai, un jūs variet mani no sirds apskaust par šo īpašo brīvības sajūtu, kad viss pārējais paliek tik nesvarīgs. Daži to sauc par meditāciju, un budisti to pavada ar „Ommm”, bet daudz jaukāk par to ir no sirds ļauties šim neatkārtojamajam pārdzīvojumam. Iesaku to katram izbaudīt.

Kaut kad pienāk arī lūgšanas beigas, un tad ir sajūta, ka bija par maz, jo tā ir kā narkotika, kas sniedz īpašu sajūtu, kurā mijas domas brīvība ar gara pazemību. Šodien no rīta dievkalpojuma beigās secināju, ka man kopš ilgiem laikiem dievkalpojumā nebija garlaicīgi, un es to svinēju. Tad vēl pilnai laimei, es, neiesvētīts luterānis būdams, piedalījos katoļu svētajā vakarēdienā, bet ceru, ka pārāk dusmīgs Dieviņš par to nav.

Liekas, ka mūki šos dziedājumus ir ilgi mācījušies, jo tie viņiem skan apbrīnojamā unisonā, turklāt sajūta ir, ka viņiem visiem ir laba muzikālā dzirde, jo nebija neviena „rūcēja”. Var jau gadīties, ka „rūcēji” klusē, bet tam es īsti neticu. Iespējams, ka „rūcējs” nemaz nevar kļūt par benediktīnieti. Vēlreiz mans ieteikums – nepērciet tos diskus, kur it kā mūki ir iedziedājuši mūsdienu mūziku gregoriāniskā stilā. Aizejiet uz kādu dievkalpojumu benediktīniešu vai citu mūku klostera baznīcā.

Par klostera baznīcu gan jāsaka, ka tajā ir sasodīti auksts. Ja mājas kapelā un piemiņas baznīciņā ir samērīga temperatūra, tad lielajā baznīcā šodien no rīta bija 8 grādi. Es jau gan esmu ļoti silti saģērbies, bet tik un tā uz dievkalpojuma beigām nāk virsū pamatīgs kaladū.
Sveces gan no visa spara cenšas baznīcu iesildīt, un viņām tas arī sanāktu, ja telpa būtu aptuveni simts reižu mazāka, bet tādā baznīcā vietas būtu labi ja diviem mūkiem un nevienam viesim, tāpēc es īsti par aukstumu nesūdzos. Vēl es gribēju pieminēt kvēpināmo trauku. Tas ļoti bieži tiek likts lietā, turklāt diezgan bagātīgās devās, tā, ka pēc dievkalpojuma baznīcas altāra daļa, kurā sēž mūki un kur ir tas gods sēdēt arī viesiem, izskatījās kā līdz nemaņai piesmēķēts celtnieku krogs. Tikai par laimi tie nebija cigarešu dūmi. Vispār, ja cigaretes tabaku nomainītu pret to vielu, ko izmanto kvēpināšanā, tad manis pēc tie smēķētāji varētu dūmot publiskās vietās, jo šo dūmu aromāts nav nepatīkams. Turklāt smēķējot, viņi pat varētu lūgt Dievu, jo šie īpašie dūmi viņu lūgšanas uznestu augšā debesīs pie Dieva.

Labi, pašreiz beidzu rakstīt, iziešu un kādu pusstundu ārā.