Kombuļi.MBD 4 no 15
Sveiki visiem jaunajā nedēļā!Es biju jau daudzkārt dzirdējis, bet beidzot noklausījos grupas Kombuļi opusu Dzīvo tā. Un tad vēl es noklausījos youtubā vēl vairākas variācijas par šo dziesmu, kuras ieskaņojuši dažādi mūzikas pašdarbnieki. :)
Bet vispār, kaut kas tajā ir tik pozitīvs, ka šo dziesmu un noskaņu un pašus Kombuļu popgrupas mūziķus īstam rīdziniekam nekad nesaprast. Ir laikam milzīga plaisa starp Kombuļu solistēm un vidējo Rīgas ģimnāzistu, un šī plaisa pat varbūt ir būtiskāka nekā starp musulmaņu un kristīgo pasauli Hantingtona Clash of Civilsations.
Bet turpinājumā manas Benediktīniskās dienasgrāmatas ceturtā daļa.
Attēlā redzams Etāles klostera alus paliknītis.
2006. gada 26. novembris plkst 13.45, turpinājums
Līdz šim vēl ne vārda neesmu rakstījis par mūkiem, tāpēc palabošu šo kļūdu. Pavisam Etāles klosterī ir 54 mūki, no kuriem 46 pašlaik ir uz vietas. Visus kopā vienlaicīgi vēl neesmu redzējis. Kopumā aktivitātēs piedalās vidēji ap 30 mūkiem. Vai pārējie ir aizņemti virtuves darbos, vai varbūt viņiem ir attaisnojošas ārsta zīmes diemžēl pašlaik vēl nezinu. Aptuveni 7 no šiem mūkiem ir jauni – ap 30 gadiem (šādējādi es arī pats sevi nosaucu par jaunu), lielākā daļa ir vidēja vecuma un tikai kādi 3 vai 4 mūki ir izteikti veci. Vienam no šiem vecajiem galvā ir kapa un viņam ir izteiksmīgs deguns, tāpēc pieņemu, ka viņš ir ebrejs. Visi pārējie izskatās pēc tīrasiņu vāciešiem. Arī šie jaunie mūki ir izskatīgi un gara auguma cilvēki, tāpēc nekādā gadījumā nevar apgalvot, ka tikai frīki un kvazimodo kļūst par mūkiem.
Vienam no mūkiem ir stipri apdegusi seja. Visdrīzāk kādas autoavārijas sekas. Viens no vecākās paaudzes mūkiem ir ar izteikti sievišķīgiem vaibstiem un, ja viņam būtu gari mati, viņš izskatītos pēc sievietes. Varbūt, ka par šiem diviem var teikt, ka sabiedrība viņus nav akceptējusi, tāpēc viņi ir bijuši spiesti slēpties aiz klostera mūriem. Bet tas ir tikai mans apgalvojums, kas varbūt ir pilnīgi aplams.
Parunājot īsas sarunas, secināju, ka šie ir ļoti izglītoti un erudīti cilvēki. Viens no sarunu partneriem ir studējis jurisprudenci un arī strādājis par juristu, taču laika gaitā nolēmis uzsākt garīgu dzīvi un izšķīries par klosteri. Jau 17 gadus viņš ir mūks, un viņam ir mazliet pāri 50. Vēl cits ir filologs, cits – mūziķis. Es apbrīnoju, cik labi viņi zināja par Latviju un Rīgu. Tas ir netipiski vāciešiem, ja vēl apzinās, ka TV viņi regulāri neskatās un radio neklausās. Daudzi no viņiem lasa gan preses izdevumus, gan aktuālu literatūru, tāpēc var teikt, ka šie cilvēki lieliski orientējas arī laicīgās pasaules notikumos. Protams, es to nevaru apgalvot par visiem, jo uz doto brīdi tikai ar kādiem 5 vai 6 esmu runājis. Vēl gribu pieminēt vienu mūku, kurš ir neiedomājami liels. Liekas, ka, neskaitot Uļjanu Semjonovu, es dzīvē garāku cilvēku neesmu redzējis. Protams, melnos basketbolistus no TV kastes es nemaz nesalīdzinu. Es varētu apgalvot, ka viņš ir aptuveni 2,15 metrus garš. Šis skaitlis ir radies pēc neliela empīriska pētījuma, kuru es veicu, kad nostājos viņam blakus. Viņš ir vismaz 30 centimetrus garāks par mani, un es esmu 1,85 metrus augumā. Tātad, 1,85+0,30=2,15m.
Un vakar, kad visi gaiteņi klosterī bija pustumši, un mūki staigāja savos tērpos, kurus sauc par kukullām, ar kapucēm galvās, tad, ieraugot šo milzu stāvu, man pirmajā brīdī no saviļņojuma trīsas pārgāja pār muguru. Tas izskatījās kā vislabākajās filmās par viduslaiku mūkiem.
Viens no mūkiem ir ar izteikti sārtu seju. Iespējams, viņš ir kritis alkohola nežēlastībā, bet es atturēšot to apgalvot.
Vispār šis klosteris ir pietiekami turīgs. Bez jau minētās maizes ceptuves un alus brūža, tam pieder arī lauksaimniecība, destilērija, kurā tiek izgatavots pasaulē slavenais benediktīniešu liķieris, kā arī hotelis „Bavārijas Ludvigs”, kas atrodas tieši pretī klosterim, ir smalks un veclaicīgā stilā iekārtots. Pie tam klosterim pieder vēl arī skola un internāts. Daži no mūkiem strādā skolā par pasniedzējiem. Šī skola un internāts esot pietiekami seni un vismaz Bavārijā populāri.