Pasts. MBD 6 no 15

Vakar pirms darba devos uz pasta, jo bija jānokārto dažas lietas un jānosūta vairākas vēstules. No rīta pasta nodaļā bija maz cilvēku, jo filiāles tikko bija atvērta, un tajā darbojās 4 darbinieki. Divas sievietes un divi vīrišķi. Atmosfēra bija laipna un mazliet familiāra, un šajā brīdī gribēju pieminēt vienu savu novērojumu attiecībā uz pasta filiālēm Vācijā. Man vēl laikam nekad nav nācies sastapt nelaipnu apkalpošanu pastā. Un šiem cilvēkiem tiešām ir daudz darāmā, un klienti mēdz būt visādi, taču neviens jautājums nav par grūtu vai muļķīgu. Visi tiek atbildēti laipni, un vienmēr tiek izpalīdzēts. Kopumā gribu teikt, ka servisa līmenis Vācijā nav no tiem augstākajiem. Nelaipna vai neizpalīdzīga apkalpošana nav retums veikalos un iestādēs Vācijā.
Bet tātad par vakardienas rītu pastā. Parasti jau ir tā - ja darba kolektīvs ir labs un sastrādājies, katram cilvēkam šajā kolektīvā ir sava loma un vieta. Viens varbūt ir vairāk mamma, cits ir emocionālais tēls, vēl cits ir pavārs, kurš mūžam cienā citus utt, bet vakar no rīta bija skaidri redzams, ka pasta kolektīva abu vīriešu ampluā ir klauni. Bet pozitīvā nozīmē. Likās, ka viņi abi ir kā saspēlēts duets, kurā viens ir liels, būdīgs un ar galvu kā boulinga bumbu.Bez neviena matiņa un spīdīgu. Viņu sauca Andreass, un viņa balss ir zems un dārdošs bass. Otrs ir tieviņš ar ūsiņām, emocionāls un joku pēteris. Liekas, ka viņi regulāri izklaidē savas darbakolēģes ar smieklīgiem skečiem. Un vakar es biju liecinieks.
Tievais: Andreas, Du faehrst Du mit oeffentlichen Verkehrsmitteln zur Arbeit? (Andreas, Tu taču brauc ar sabiedrisko transportu uz darbu?)
Garais: (Ar ļoti izteiktu berlīnisku izloksni) Tu' ich! (Jā!)
Tievais: Und Du sitzt da auf'm Stuhl und machs' einfach nichts? (Un Tu sēdi uz krēsla un neko nedari?)
Garais: Tu' nix! (Nedaru!)
Tievais: Andreas, hast Du einen ipod? (Andreas, vai Tev ir aipods?)
Garais: Was, Ei of'm Kopp? (Kas? Ola uz galvas?) (jāpiebilst, ka viņš šo savu sakāmo atkal pateica ar stipri berlīnisku izloksni, turklāt tas viņa teikums fonētiski izklausījās tik tiešām kā aipods.)
Tievais: Jut! Dann sollst Du dir eins kaufen! Meine Nichte, die ist 10, und sie hat schon einen ipod touch. Stell Dir vor! (Tad nopērc sev! Mana māsas vai brāļa meita ir 10 gadus veca, bet viņai jau ir ipod touch. Iedomājies!)
Garais: Wo ikk 10 war, hatt i nur Legosteine. Keinen touch oda' much! (Kad man bija 10, man bija tikai Lego klucīši. Nebija touch vai much. (Tāda fonētiska mēdīšanās!))
Protams, tie daži apmeklētāji un sievites darbinieces smējās gardiem smiekliem. Abi aktieri bija apmierināti kā paēduši runči par veiksmīgo joku un turpināja apkalpot klientus. :)

Šodien muzikālais ieteikums ir vācu bends stanfour, kurš nāk no mazās Fēra saliņas uz kuras dzīvo 8,5 tukstoši iedzīvotāji. Un puiši ir kļuvuši ļoti populāri ar šo un citām dziesmām. Ne tikai Vācijā, bet arī ārpus tās robežām. Tas būtu tikpāt kā, ja Kombuļu Dzīvo tā sāktu atskaņot MTV Baltic.



Mana benediktīniskā dienasgrāmata.

2006.gada 26.novembris, plkst. 16:20

Tikko atnācu no pastaigas. Jāatzīst, ka sava sabiedriskā stāvokļa uzlabošanā esmu kādu gabaliņu gājis uz priekšu. To pierādīja divas situācijas manas īsās pastaigas laikā. Nolēmu apiet apkārt visam klostera kompleksam, kas ir diezgan paliels. Principā, šī vieta ir ļoti tipiska tūristu vieta. Te ir gan amerikāņu, gan ķīniešu, gan arī pašus vācu tūristu pietiekami daudz. Kad iegāju klostera suvenīru veikaliņā, kur iespējams nopirkt dažādus ar klosteri un baznīcu saistītus izstrādājumus, kā arī dažādas mākslas preces, sasveicinājos un sarokojos ar diviem mūkiem, kuri strādā veikalā, un kurus es jau savā 24 stundu garajā klostera karjerā biju iepazinis. Uzreiz sajutu zināmu bijību un interesi no tūristu puses, kuri iepirkās šajā veikaliņā. Viņi nopētīja mani no galvas līdz kājām un īsti nezināja, vai ieskaitīt mani mūku kārtā vai nē. Otra situācija izveidojās pēc baznīcas apmeklējuma, kad es tuvojos durvīm ar uzrakstu „Klosteris, ieeja tikai piederošajiem.” Tūristi sākumā noteikti nodomāja, ka es esmu analfabēts un nemāku lasīt, jo visi citi šīs durvis dievbijīgi aplūkoja, bet liels bija tūristu pārsteigums, kad es „s loģkim dvižeņijem ruki” no kabatas izņēmu atslēgas, kas man bija iedotas iekļūšanai klostera telpās, un atslēdzu šīs mistiskās durvis. Uzmetu tūristiem vienaldzīgu skatienu, it kā slēgtu šīs durvis ciet un vaļā katru dienu, un lēnā mūka nesteidzīgā solī iegāju klostera telpās. Bet, ja nopietni, tā ir tāda īpaša sajūta – aplūkot šo klosteri no ārpuses kopā ar tūristiem, bet, vienlaicīgi zinot, kā tas izskatās no iekšpuses. To varētu pat nosaukt par lepnumu.

Pašlaik cīnos ar sevi – vai iet pagulēt, vai palasīt grāmatu. Tā kā no agrās celšanās vēl aizvien izjūtu zināmu nogurumu, pieņemu, ka šajā gadījumā viens ar otru ir cieši saistīts.

 

2006.gada 26.novembris, plkst. 20:40

„Pa mūkiskam” tagad jau ir pietiekami vēls, jo rīt no rīta piecos jābūt jau „uz strīpas.” Neskatoties uz to, pastāstīšu vēl pēdējo stundu notikumus.

Esmu sapratis, ka mana mīļākā lūgšanu reize ir vespere, kas notiek sešos vakarā. Tad dziedājumi ir vissmukākie, un arī paši mūki ir vislabāk noskaņoti. Kāpēc tas tā ir? Pareizi! Jo uzreiz pēc vesperes seko vakariņas. Bet man vespere patīk lielisko psalmu, kā arī liturģijas pēc.

Bet šīs vakariņas bija tiešām īpašas. Lai kā tas arī nebūtu, visi viesi ir aizbraukuši, un es esmu palicis viens. Rīt gan it kā divi uzradīsies. Tā nu es viens pats sēdēju pie viesu galda. Bija tik smieklīgi. Visi sēž pie kopējā galda, bet es viens pats pie liela viesu galda. Paldies Dievam, viens mūks apžēlojās un apsēdās man blakus. Citādi būtu pavisam neomulīgi.

Bet pašas vakariņas arī smieklīgas. Izrādās, ka cilvēks, kuram jārūpējas par izklaidi vakariņu laikā, var pats brīvi izvēlēties izklaides formu. Galīgi brīvi jau neesot, tomēr zināma brīvība pastāv. Vakar mūks, kuram bija jānodrošina skaņa vakariņu laikā, lasīja fragmentus no kaut kāda teoloģiska traktāta. Šodien vakariņu mūks bija viltīgāks, jo acīmredzot pašam ļoti gribējās ēst. Sākumā viņš nolasīja Bībeles fragmentu, bet pēc tam viņš teica sekojošus vārdus: „Un tagad mēs klausīsimies Ludviga van Bēthovena 4.simfonijas pirmo daļu Bambergas simfoniskā orķestra izpildījumā!” un palaida disku. Acīmredzot es vienīgais biju pārsteigts par šādu notikumu pavērsienu, jo visi citi iesāka mierīgi ēst. Man tas principā patika, taču pats smieklīgākais vēl tikai sekoja. Šīs 4.simfonijas ievads ir lēns un kluss, un, lai tas visiem būtu skaidri dzirdams, mūks uzlika to tādā skaļumā, lai arī piano būtu skaidri dzirdams. Taču viņš pilnīgi nebija aprēķinājis iespējamo mūzikas skaļumu brīdī, kad skanēs forte. Un šis brīdis pienāca, turklāt ne ar parastu forte, bet ar pēkšņu fortissimo. Vecākie mūki salēcās un ierāva galvas plecos, jaunākie iesāka smīkņāt un slepus diriģēja līdzi. Vienīgi abats un vēl daži mūki, kuri sēdēja šefu galā, neizrādīja ne mazāko emociju, taču bija skaidri redzams, kā sejas pamazām iekrāsojās tumšākas, un viņi cīnījās ar savaldīšanos. Par mūziku atbildīgais mūks šausmīgā steigā pielēca kājās un aizskrēja pie aparatūras, lai nogrieztu skaņu klusāk, taču viņš arī te kļūdījās, jo nogrieza pārlieku klusi. Tā, ka piano vispār vairs nebija, bet forte bija ne īsti forte. Skaidrs, ka šādā mūzikas skaļumā aizvien izteiksmīgāk dzirdami bija ēšanas trokšņi – dakšiņu grabēšana, ūdens dzeršana un maizes gremošana. Pēc brītiņa šis mūks atkal piecēlās kājās un pagrieza mūziku mazliet skaļāk. Uzreiz gan viņam tas nesanāca, jo viņš nolēma nogaidīt forte vietu un tad atrast īsto skaļuma pakāpi. Diemžēl drīz vien pirmā daļa arī beidzās, bet otrā tā arī neiesākās. Kāpēc?  Tāpēc, ka, esot mūkam, ir jāizstrādā ātras ēšanas mehānisms. Būtībā es sāku saprast šo iepriekš pieminēto viesi, kas ļoti ātri un daudz ēda. 20 minūtēs brokastis bija paēstas. Nezinu, kāpēc tādas steiga, jo pusdienas tika ļoti mierīgi ēstas.