Meitene. MBD 3 no 15
Net ja godīgi - mēs jau darījām tāpat. :)
Jau pirms laiciņa dzirdēju šo dziesmu un piemirsu līdz šim brīdim, kad palasīju recenzīju par Krizz Kaliko jauno albumu. Krizz Kaliko ir melns hiphoperis, taču kā daudzas māksas, arī šī pēdējā laikā ir tik ļoti komercializējusies, ka spēj apvienot sevī daudzus un dažādus žanrus, un kļūst aizvien klausāmāka par netrenētai ausij. Šī dziesma manuprāt ir lieliska.
Un turpinot manu dienasgrāmatas ierakstu, kurā apvienotas trīs pilnīgi ne ar ko nesaistītas tēmas, ievietoju trešo daļu manas Benediktīniskās dienasgrāmatas.
2006. gada 26.novembris, plkst 12.00 otrais turpinājums
Tieši šī klusēšana, man liekas, ir viena no klostera vērtībām. Pa gaiteņiem neviens neskrien, ir miers un klusums, un tas ir burvīgi. Kaut arī apkārt ir cilvēki, tik un tā ir iespēja iedziļināties sevī, jo neviens neuzbāžas ar sarunām, bet vienlaicīgi visi ir uzmanīgi un pieklājīgi. Un es to pa īstam izbaudu.
Runājot par ēšanu jāpiezīmē, ka ēdiens ir ļoti kvalitatīvs, bet pieticīgs. Vakar vakarā, piemēram, katram bija viena Havajas tostermaize. Tas nozīmē – ar sieru, šķiņķi un ananāsu. Tad vēl bija iespējams apēst rupjmaizi ar sieru vai desu. Un šī rupjmaize mani pa īstam sajūsmināja, tā bija izcili garšīga. Viņiem pašiem ir maizes ceptuve, un to varēja just. Rupjmaize bija mīksta, bet ar kraukšķīgu un ļoti garšīgu garozu.
Mazliet sliktāk man gāja ar dzeramajiem. Mūki, kas kalpoja virtuvē un apkalpoja arī visus pārējos, nēsāja glāzes ar dzērieniem un visiem piedāvāja. Es domāju, ka šis dzēriens ir ābolu sula, un man vakarā galīgi negribējās izdzert puslitra glāzi ar aukstu ābolu sulu, tāpēc attiecos, kad man to piedāvāja. Taču kā izrādījās, tas bija alus, nevis ābolu sula. Kad vēlāk palasīju informatīvo materiālu, uzzināju, ka šim klosterim ir arī alus brūzis. Es tikai ceru, ka mūki nepadomāja, ka esmu atturībnieks un šodien man alu vairs nepiedāvās. Tas trakākais ir, ka ēšana ir pilnīgā klusumā, jo sarunāties nedrīkst. Ja ir kāda vēlme pasūtīt kādu dzērienu, tad tas notiek čukstus vai vispār nekā. Un es tos čukstošos mūkus vēl neesmu „atkodis”. Ir gan jāpiezīmē, ka pilnīgā klusumā ēšana vis nenotiek. Viens no mūkiem lasa visu ēšanas laiku citātus no dažādiem reliģiskiem traktātiem, kā arī vēsturiskus notikumus iz svētā Benedikta dzīves. Tas ir tāds sava veida radio - neviens īsti uzmanību nepievērš, bet vienlaicīgi nav jāklausās kaimiņa vai pašam savā čāpstināšanā. Jāpiezīmē, ka viesi sēž pie atsevišķa galda. Galdi ēdamzālē jeb kā šeit to sauc reflektorijā ir izvietoti U formā, tā, ka principā jebkurā laikā ikkatrs zālē ir redzams. Ēšanu drīkst uzsākt tikai pēc tam, kad ir noskaitīta lūgšana, abats ir apsēdies un pirmais uzlicis sev ēdamo. Papildus porciju drīkst likt arī tikai pēc tam, kad abats to ir izdarījis, tāpēc sanāk visu laiku ar vienu aci šķielēt uz to, ko dara abats.
Vēl par viesiem gribēju pateikt, ka šeit ir viens ārsts no Bambergas, kurš ir atbraucis 500-tajā mersedesā, pirkstos viņam ir zelta gredzeni un viņš nenormāli daudz runā. Vismaz pamanās to darīt tad, kad to drīkst. Man viņš nepatīk, bet tas nav saistīts ar visnotaļ atšķirīgo materiālo stāvokli, bet gan ar viņa iedomīgo, viszinošo un pārgudro runas veidu. Šajā ziņā mūki ļoti atšķiras no viņa.
2006.gada 26.novembris, plkst. 13:45
Liekas, ka mans plāns - mazāk ēst, izgāzīsies. Tikko atnācu no kafijas dzeršanas, kas notiek tikai svētdienās vai svētku dienās pēc pusdienu lūgšanas lasītavā. Pie kafijas klāt bija arī kūka. Diezgan garšīga. Pusdienas bija lieliskas, jo ēdiens bija vienkāršs, bet ļoti labs. Zupa ar gaļas frikadelēm un Saumagen (tie ir tādi palieli pelmeņi, pildīti ar gaļas maisījumu). Un bija arī papildus porcijas! Kā otrais ēdiens bija vistas frikasē. Mans šis ēdiens principā negaršo, tāpēc ieraugot baltu gaļu baltā mērcē es mazliet saskumu, taču tik un tā nolēmu pagaršot. Un bija labi! Mērce bija ar dažādiem garšaugiem pagatavota, tāpēc tā nebija vienkārši balta krēmīga konsistence, bet gan ar dažādām garšām izsmalcināta. Klāt bija sautēti dārzeņi, kas bija jau mazliet par mīkstiem, jo pārāk ilgi bija sautējušies un paciņu rīsi. Es arī šeit vēl paņēmu papildus porciju. To triku ar dzērieniem vēl aizvien neesmu atšifrējis. Šodien tiku pie ūdens, kas, salīdzinot ar vakardienu, kad vispār netiku pie dzeramā, ir zināms sasniegums, taču man jāprogresē straujāk, ja gribu tikt pie alus. Katrā gadījumā, arī šodien gāja viens no „virtuves mūkiem” apkārt un izprašņāja par dzeramajiem. Man apkārt sēdošie visi pasūtīja ābolu sulu ar ūdeni, ko es negribēju dzert, tāpēc pasūtīju ūdeni. Taču, kad sāka nest dzeramos, redzēju, ka lielākā daļa tika pie alus, tāpēc biju spiests secināt, ka biju palaidis garām vēl vienu iespēju nogaršot mūku pašu brūvēto alu. Teorētiski man vēl ir trīs iespējas – šis vakars, rītdienas pusdienas un rītdienas vakars. Taču jāpiezīmē, ka šodien man bija zināmas priekšrocības, salīdzinot ar šīm trim atlikušajām ēdienreizēm, jo šodien pie pusdienu galda drīkstēja runāt. Tāpēc ar šo oficiāli koriģēju iepriekš veikto ierakstu. Kā man paskaidroja viens mūks sarunā (kas notika pie galda ēšanas laikā!), ka sarunāties drīkst svētdienās, kā arī svētku dienās. Visu pārējo laiku mūki ēd klusējot. Protams, ka arī nenotika ēšanas pavadīšana ar lasījumiem, jo katrs jau drīkstēja runāt. Kopumā šīs pusdienas atgādināja normālu saviesīgu ēdienreizi, ja nebūtu īpašās atmosfēras. Smuki galdi ar galdautiem, kuros bija ieausts auseklīša motīvs, veclaicīgi krēsli, lieliski trauki, salvetes ar salvešu gredzeniem, ēdamrīku uzliekamais (tāda maza rampiņa uz galda, blakus katram šķīvim, uz kuras atstutēti ēdamrīki) un lieliskā ēdamtelpa. Man patīk šādi mierā ēst, izbaudīt ēdienu nesteidzoties, svētsvinīgā atmosfērā. Būtībā tā ēdot, katru ēdienreizi un katru ēdienu iespējams pārvērst par svētkiem, un tas ir lieliski.