Hanzens. MBD 9 no 15

Kurš ir valdnieks par debesīm un zemi? Hanzens! Kurš nolemj to, vai cilvēki tiks pie izglītības vai paliks tumsonis? Hanzens! Kurš var atļauties būt sliktā noskaņojumā un pazemot cilvēkus? Hanzens! Kurš ir vadu pavēlnieks? Hanzens!
Pazemīgi ziņoju, ka vakar man bija iespēja iepazīt Hanzenu! Varbūt, ka man vajadzēja bučot viņa roku, bet es neuzdrīkstējos viņam par to pat ieminēties. Kad viņa augstība ienāca dzīvoklī, lai pieslēgtu internetu, līdz ar viņu ienāca slikts noskaņojums, riebums un cigarešu dūmi. Hanzens - Deutsche Telekom mehāniķis, aptuveni 30 gadus vecs, kādus 1,70 metrus garš, tievs un sliktiem zobiem. Runāja zem deguna tā, ka neko saprast nevarēja. Taču tas jau nekas. VIņš taču ir kungs un pavēlnieks, kurš nolaidies no debesīm, lai pieslēgtu grēcīgajam cilvēkam internetu. Un viņš zina, ka bez viņa burvju mājiena nekas nenotiks. tāpēc viņš var atļauties būt sliktā noskaņojumā, šo noskaņojumu atklāti izrādīt, likt atnest trepes un dusmoties, ja grēcīgais cilvēks viņam šīs trepes neuzstāda, jo viņam tad ir jāpiepūlē pašam savas zelta rokas. Jo viņš taču ir atnācis pieslēgt vienu vadiņu. Un, nedod Dievs, es uzreiz nepateicu viņam, cik telefona kontaktu ir manā dzīvoklī! Mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina. Hanzens ĻOTI sadusmojās par šo manu nevērību.
Bet internetu viņš nepieslēdza, jo, kā jau tas kundziņiem ir pieļaujams, vaina par it kā nepareizi savilktajiem vadiem manā dzīvoklī, ir jānoveļ uz elektriķiem, kuri šos vadus vilka. Un tā kā viss ir nepareizi un signāls nepienākot, viņš neko nevar darīt. Lai saucot elektriķus, salabojot vadus, un tad viņa augstība Hanzens vēlreiz ienāks pa mana grēcīgā dzīvokļa durvīm.
Pat arguments, ka pirms manis šajā dzīvoklī dzīvoja cilvēki un viņiem BIJA internets, Hanzenam nebija pieņemams. Viņš tikai muļķīgi pasmaidīja un izgāja pa dzīvokļa durvīm, atstājot mani bezinterneta tumsībā.
Bet tas ir fakts. Diemžēl komunikāciju jomā Vācijā reāli nav konkurences, tāpēc atsevišķas kompānijas un to pārstāvji var uzvesties kā napoleoni un dievi vienā personā, jo viņi jau zina, ka bez viņiem tik un tā internetu pieslēgt nevarēs.

Mana benediktīniskā dienasgrāmata.

2006. gada 27. novembris. 20.00, turpinājums

Kas attiecas uz ēšanas rituālu, tad daļu es jau esmu pieminējis savos iepriekšējos ierakstos, taču vēl dažās niansēs es gribētu iedziļināties. Brīdī, kad pēc lūgšanām un dažām citām oficiālām padarīšanām visi ir apsēdušies pie galda, virtuves mūki iznēsā ēdienu – maizi, desu, sieru, salātus, un noliek tos galda galā. Tad visi uzmanīgi gaida, kad abats pirmais iesāks ēst. Tiklīdz viņš to ir izdarījis, visi citi var ķerties klāt pie ēšanas, taču arī šeit ir sava sistēma. Vispirms maizi paņem galda galā labajā pusē sēdošais un sniedz tālāk savam pretī sēdošajam. Kad tas ir paņēmis maizi, maizes trauks ceļo tālāk pa diagonāli otrajam pēc kārtas pretī sēdošajam, kurš tālāk to sniedz sev pretī sēdošajam. Un tā, līdz zigzaga formā maizes trauks ir nonācis otrajā galda galā. No turienes tas atkal tiek aiznests (un to dara virtuves mūki) uz galda sākumu. Līdzīgā formā tiek izdalīti visi pārējie ēdieni.  Otro kārtu drīkst ņemt tikai tad, ja abats arī to dara. Tā kā visi trauki ar ēdienu atkal ir nonākuši galda galā, tad tie zigzagā ceļo uz otru galda galu. Savukārt dzērieni tiek iznēsāti mazliet vēlāk. Vispirms viens no mūkiem apstaigā galdus un viņam ausī tiek iečukstēts vēlamā dzēriena nosaukums. Tad viņi aiziet šos dzērienus ieliet, taču vakariņās kur ēšanas laika limits ir 20 minūtes, gadās, ka dzērieni atnāk ar jūtamu nokavēšanos, jo principā ir diezgan grūti diviem virtuves mūkiem apgādāt ar ēdieniem un dzērieniem 40 mūkus un 6 viesus, tādēļ šodien es dabūju savu alu (jā, es šodien beidzot uzdrošinājos pagaršot alu) sava ēšanas procesa pašās beigās. Tā kā no tik ilgi morāli izkarotā alus man negribējās atdot atpakaļ ne pilītes, tad biju spiests visu vienā rāvienā izdzert, jo vakariņas bija jau praktiski beigušās.  Rezultātā es uzreiz noreibu, un tā bija tīri patīkama sajūta. Pēc vakariņām, kad ir tā sauktais rekreācijas laiks, kas ilgst aptuveni pusstundu un tad drīkst sarunāties, es nonācu interesantā sarunā ar vienu no vecākajiem mūkiem, kura vārdu es atkal neiegaumēju. Viņam ir 80 gadu, un jau 59 gadus viņš ir benediktīniešu mūks. Šī bija patiesi interesanta personība, kura vēlreiz apstiprināja, ka apgalvojums – mūki ir lūzeri – ir nepatiess. Jau 33 gadu vecumā viņš ir kļuvis par teoloģijas doktoru. Tad viņš ir strādājis gan benediktīniešu skolā par reliģijas pasniedzēju, kā arī izglītojis mūkus, un vēl bijis daudzus gadus filozofijas profesors Minhenes un Zalcburgas universitātēs. Viņš ir bijis arī klostera abats, taču tagad aizgājis pensijā. Abats, kas ir klostera vadītājs, ir amats, kas kādreiz tika piešķirts uz mūžu, bet tad noteikumi tika mainīti, un tagad abats tiek mainīts līdz ar viņa 70 dzimšanas dienu. Es centos viņu izprašņāt, un viņš man pastāstīja un apstiprināja manu vakardien pierakstīto atziņu, ka arī mūki ir nekas vairāk kā vāji cilvēki. Viņš stāstīja, ka arī viņam ir bijuši laiki, kad par savu izvēlēto ceļu viņš ir šaubījies, kā arī par mūku ikdienu. Par nesaskaņām savā starpā, paaudžu atšķirību, kā arī reliģisko uzskatu atšķirību dēļ. Ir bijuši gadījumi, kad mūki ir bijuši spiesti klosteri pamest, jo nesaskaņas bijušas pārlieku izteiktas.

Tā staigājot, mēs sastapām mūku, kurš pienāca man klāt un teica, ka esot dzirdējis, ka es esmu no Rīgas. Es, protams, to apstiprināju. Tad viņš man pastāstīja, ka viņam vēl aizvien istabā ir pudele melnā balzama, kuru viņam esot kādreiz uzdāvinājis kāds latvietis. Par sīkākiem apstākļiem šajā sakarā viņš mani neinformēja, taču noskaidrojās, ka viņš ir viens no diviem klostera destilētājiem – cilvēkiem, kas darina slaveno benediktīniešu liķieri. Tā nu viņš mani uzaicināja rīt pie sevis uz darbnīcu, un vecais mūks, ar kuru mēs runājām, piedāvāja mani uz turieni aizvest. Es ļoti nopriecājos un ar nepacietību gaidīšu rītdienu.

Vispār man liekas, ka man ir izdevies iemantot mūku uzticību, un liekas, ka viņus īsti netraucē tas, ka esmu luterānis. Daudzi nāk man klāt, uzsāk sarunu, interesējas par to, kā es esmu nonācis šajā klosterī. Es jau saku viņiem pavisam godīgi – pateicoties viņu labajai mājas lapai internetā. protams, es jau varētu izgudrot versiju, ka ilgi esmu racies pa bibliotēkām un lasījis aprakstus par benediktīniešiem Vācijā līdz nonācis pie atziņas, ka tikai šeit, Etālē, pa īstam iespējams izzināt mūku dzīvi. Bet tomēr es nolēmu palikt pie oriģinālās versijas.

Tad vēl man visi kā viens saka, ka man ir izcila vācu valoda, kas man, protams, glaimo. Taču mazlietiņ viņu sajūsmu par manām vācu valodas zināšanām es kliedēju, kad pieminu, ka es jau 6 gadus dzīvoju Hamburgā, jo principā visi bija pārliecināti, ka es uz Etāli atbraucu taisnā ceļā no Rīgas.  

Būtībā es visu šo laiku klosterī būdams neizjūtu, ka man kaut kā trūktu, taču tagad vakarā man uznāca vēlēšanā apēst lielu, saldu un sulīgu ābolu. Bet nu jau rīt mana īsā benediktīniskā dzīve būs beigusies, un es varēšu rīt ābolus cik uziet.