Sapnis. MBD 8 no 15
Man pie mājas Berlīnē ir copyshops, kura īpašnieks vai vienkārši riktētājs ir kāds turku vai irāņu izcelsmes pilsonis. Jauks un izpalīdzīgs, un man šad tad sanāk tajā kopijšopā iegriezties, jo taču mājās vēl aizvien nav interneta vai arī ir kas cits jānokārto.
Tā nu es esmu iegājis kopišopā, sasveicinos ar tā īpašnieku, un viņš saka, ka viņu sauc Bujar Shaqiri un viņš ir apzadzis mūsu darba mašīnu. Un es viņam vaicāju - kāpēc viņā tā darīja. Uz ko pilsonis, kurš uzdevies par Bujar Shaqiri stāsta, ka viņam neesot bijis ko darīt, turklāt ļoti esot sagribējies paņemt mūsu automašīnas navigācijas vadu. Es viņam vaicāju - kāpēc tikai vadu. Viņš stāsta, ka vadu varot ļoti labi pārdot. Maksājot 38 EUR. Un viņš man piedāvā nopirkt vadu, kuru pats nozadzis. Es viņam saku, ka tūlīt zvanīšu policijai, un Bujars man atbild, ka policija tik un tā visu zinot, un viņu atbalstot. Tālāk es vairs neatceros.
Pielikumā pievienoju nelielu video ar dziesmiņu no filmas Science of sleep. :)
Mana benediktīniskā dienasgrāmata.
2006. gada 27. novembris 13.30 turpinājums
Jāsaka, ka katrs mūks ļoti labi zina savu vietu. Neviens nevienam neko nesaka, kā arī pie melnā dēļa gaitenī, kur ir visa svarīgākā informācija par dievkalpojumu kārtību un citām lietām, nekāda saraksta nav, taču visi amati ir lieliski sadalīti. Mūks – ēdamzāles kalpotājs, kurš arī pienes ēdienu un dzērienu un novāc traukus; mūks – pavārs, kurš arī gatavo ēst; mūks – enterteiners, kurš pusdienu laikā rūpējas par programmu (piemēram, šodien tika lasīta grāmata par franču fiziķes Marī Kirī dzīvi); mūks – ērģelnieks, kuri, manuprāt, ir divi un viens otru nomaina; mūks – dziedātājs, pavisam trīs, kas maina viens otru; mūks – apkopējs; mūks – pārdevējs, kurš strādā veikaliņā; mūks – meses vadītājs, pavisam 6 gabali; tad vēl viens iededz un nodzēš sveces, cits lasa grāmatas, cits lasa vēstījumus pie pusdienu galda u.t.t. Visbrīnumainākais ir, ka visi amati, izņemot muzikālos, mainās ik pa nedēļu, un viens mūks vienlaicīgi var ieņemt vairākus amatus. Piemēram, būt apkopējs, bet vienlaicīgi arī meses vadītājs. Tā ir pietiekami sarežģīta sistēma, kas šeit ir iestrādājusies, bet tā darbojas pilnīgi bez iebildumiem. Nu to es tagad tā vienkārši apgalvoju. Var jau gadīties, ka katru svētdienas vakaru tiek dalīti amati nākamajai nedēļai, un notiek pamatīgas cīņas un diskusijas.
Ja man kādā miljonāru šovā uzdotu jautājumu – nosauciet profesiju vai nodarbošanos, kurai pat teorētiski nevar būt mobilais telefons, tad es zinātu atbildi. Mūki. Viņiem, izņemot dažas grāmatas, zobu suku, bārdas dzenamo, apakšveļu un varbūt kādu nelegālu pornožurnālu, nepieder nekas. Nauda, kuru viņi nopelna, tiek atdota klosterim. Arī pensijas. Klosteris dod viņiem to, ko katram vajag. „Katram pēc spējām, katram pēc vajadzībām!” Šis sauklis nav mūku, bet gan komunistu izdomāts, jo tieši tādam vajadzēja būt ideālajam komunismam. Ne velti sociālajās zinātnēs mūku sabiedrības uzbūvi sauc par agrīno komunismu.
2006.gada 27.novembris, plkst. 20:00
Esmu jau atkal atpakaļ savā mūka kambarī. Es vēlreiz no sirds izbaudīju „mājupceļu” no baznīcas uz savu istabiņu, kas iet pa pustumšiem un vēsiem klostera gaiteņiem, kur pie sienām karājas dažādu svēto gleznas un Bībeles sižetu atveidojumi. Pēdējā lūgšana 19:30 ir komplet jeb angliski complete. Tā nav gara un beigās visiem tiek novēlēta laba nakts. Pēc tam visi lēnā garā klusējot dodas uz savām istabām pa tumšajiem gaiteņiem.
Ja tiktu rīkots pasaules čempionāts, kurā vajadzētu noteikt pasaules neglītāko kaklasaiti, tad man ir viens kandidāts, kurš noteikti ieņemtu vienu no godalgotajām vietām. Un proti, tas ir viens viesis, kurš ir vienkārši izcili bezgaumīgi saģērbies – botas, zili džinsi, tumši sarkana žakete, kā no humānās palīdzības kravas, kas vākta pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un tad kaut kur palīdzības dienestu noliktavās pazudusi, lai atkal atrastos piecdesmit gadus vēlāk, nenosakāmas krāsas it kā tumša auduma krekls, kas šķiet mazgāts veselu gadu no vietas, bet, protams, ka kronis visam ir šī aptuveni 60 gadus vecā profesora paskata kunga kaklasaite, uz kuras ir attēlota Mendeļejeva tabula. Jā, jūs nepārlasījāties – Mendeļejeva periodiskā tabula, kuru mēs visi vairāk vai mazāk atceramies no skolas laikiem. Turklāt šī tabula ir attēlota visās varavīksnes krāsās, un kaklasaites mezgls bija aptuveni pionieru kaklauta mezgla lielumā, toties šlipses gals, šim kungam apsēžoties, atdūrās pie kules. Protams, augumā viņš nav no raženākajiem, kas visā visumā rada ļoti dīvainu iespaidu. Ja es redzētu tikai viņa galvu, es teiktu – tas ir augstskolas profesors. Taču, ieraugot pārējo ķermeni bez galvas, mans secinājums būtu – klauns ar sliktu gaumi. Sakiet, nu kā lai nosauc cilvēku, kurš sevī ietver šos divus agregātstāvokļus?! Principā, šodien atkal uzradies vesels bars viesu. Ja vakar es spēju izbaudīt priviliģēto viesa situāciju, vienatnē sēžot pie vakariņu galda, līdz viens mūks apsēdās man blakus, tad šodien mēs jau bijām seši, mūku neskaitot.
Vienu viesi es jau paspēju noraksturot, pārējie vēl ne ar kādu savu darbību manai kritiķa acij nav likušies uzkrītoši, izņemot vienu, kurš, liekas, ir nokritis no citas planētas. It kā viņš ir no Bonnas, bet runā pilnīgi dīvainā dialektā un liekas, ka vēl nav sapratis, ka ir nonācis klosterī, kur no daļas savu brīvību viņam būs jāatsakās. Viņš vēl nav sapratis, ka vakariņas jāpaēd 20 minūtēs, un es smīkņājot (ceru, ka Dievs man to piedos) raudzījos, kā viņš palika neēdis, jo visi ēdienu trauki viņam pagāja garām, pirms viņš bija sapratis, kas ir jādara. Es jau sajutos kā īsts profesionālis, jo precīzi zināju, ko un kā vajadzēja darīt. Vispār es jūtu, ka manas benediktīniskās iemaņas aug augumā, un es aizvien labāk zinu, kur un kas ir jādzied, kur drīkst un kur nedrīkst runāt, kā arī visus ēšanas rituālus.