Nekā jauna. MBD 10 no 15

Mana bedediktīniskā dienasgrāmata

2006.gada 27.novembris, plkst. 21:30

Kaut arī esmu jau ielīdis gultā, jo jāiet laicīgi uz dusu, līdz īsi pirms pieciem atkal modinās zvans, kurš vairāk līdzinās trauksmes signālam, nevis modinātājam, gribēju vēl pierakstīt savu šīsdienas pēdējo atziņu, kas man radās, vairāk domājot par to veco mūku, ar kuru pēc vakariņām runājām. Kaut arī 80 gadus vecs, viņš bija lieliskā formā, ļoti labi izskatījās un ar ļoti skaidru prātu, kas mani vedināja viņu salīdzināt ar citiem, kuri gan ir mazliet jaunāki, bet ar īdzīgiem sejas vaibstiem un neveselīgi sarkanu ādu. Ar šo mūku padarīšanu ir tāpat, kā ar slimībām un labsajūtu kopumā – ja tu, cilvēks, jūties savā vietā un lietā, kuru dari, pa īstam piepildīts, tev nav neapmierinātas domas, un tu dzīvo saskaņā ar sevi, tad tas redzams arī tavā stāvā un būtībā. Principā, tā ir visparastākā psihosomatiskā reakcija, kad ķermenis reaģē, ja tam ir stress vai neapmierinātība. Ja šo manu, iespējams, ka ļoti šaubīgo hipotēzi pielietotu mūku analīzei, tad secinājums varētu būt, ka aptuveni viena trešdaļa nav apmierināti ar savu izvēlēto ceļu.

Un vēl, šis vecais kungs, kuru es kādā no saviem iepriekšējiem ierakstiem nosaucu par ebreju, patiesībā nemaz nav ebrejs. Šī cepurīte, kura viņam visu laiku ir galvā, norāda, ka viņš kādreiz ir bijis priors, bet lielo degunu viņam Dievs vienkārši ir tāpat iedevis.

2006.gada 28.novembris, plkst. 8:00

Lai slavētu ir Peru indiāņi, kuri atklāja kafiju un slavēts ir Kolumbs, kurš to atveda uz Eiropu. Tikko atnācu no brokastīm, kur izdzēru veselas trīs tases šīs dziras, jo man neciešami nāca miegs. No rīta pamodos bez problēmām, pēc lūgšanas vēl palasīju grāmatu, bet tad man iestājās tāds transa stāvoklis – ne īsti nomodā, ne īsti miegā. Palasīt nevar, jo koncentrācijas pilnīgi nav, taču pagulēt arī nevar. Tad es tā pa vidu mocījos, līdz mani atpestīja brokastis. Šonakt es redzēju tādu viegli erotiska rakstura sapni, kurš mani nelika mierā arī pēc pamošanās. Tas nav tā, kā jūs tagad varbūt domājiet. Es tikai domāju. Un šīs domas mani nelika mierā arī pirmās lūgšanas laikā, kas noveda pie tā, ka īsti koncentrējies es nebiju. Es ne tik daudz domāju par šī sapņa saturu, bet gan vairāk par tā ietekmi uz cilvēkiem. Man ta nekas – es šodien braucu atpakaļ uz Hamburgu un varu turpināt savu iepriekšējo dzīvi. Bet ko darīt tādam mūkam, kurš pēc šāda sapņa nevar aizbraukt uz Hamburgu? Spriežot pēc tā, kā pirmās lūgšanas laikā vairāki mūki jauca tekstus un žāvājās, iespējams, ka nebiju viens, kuru šis sapnis miegā bija apmeklējis.

Ja mēs pieņemam, ka seksuālā dziņa ir tāda pat pamatdziņa kā ēšana vai gulēšana, tad realitāte ir, ka mūkiem ar to ir pamatīgi jācīnās, bet reāli viņi ir bezspēcīgi. Vai tomēr tas tā nav? Varbūt tomēr cilvēks var sevī pilnībā izslēgt šo dziņu? Nu labi, kā Jēzus parādīja, cilvēks var 40 dienas izdzīvot tuksnesī bez ēšanas, ar gulēšanu jau ir sliktāk, jo reāli vairāk par 3 diennaktīm cilvēks bez gulēšanas nevar iztikt. Seksualitāte ir neapstrīdami vājāka par šīm divām citām, taču vai tik vāja, lai to vispār neizjustu? Man liekas, ja šī dziņa cilvēku, vai varbūt tomēr labāk tomēr teikt vīrieti, ir pārņēmusi savā varā, tad nelīdz ne sevis šaustīšana, badā mērdēšana vai negulēšana. Arī bezgalīgas lūgšanas nelīdz. Tas viss var tikai uz kādu laiku šo dziņu apslāpēt. Bet visdrīzāk es šeit spriedelēju kā parasts, zemisks cilvēciņš un man būtu pamatīgi ilgi jāaug, lai pārietu citā dimensijā, kur šai dziņai nav vairs pilnīgi nekādas varas pār cilvēku. Es jau varētu pavisam tieši šo jautājumu uzdot kādam no mūkiem, bet, iespējams, ka tā būs sāls bēršana uz svaigām rētām, un es varētu zaudēt savu ieredzēto pozīciju mūku vidū, tāpēc vēl pacietīšos ar šo jautājumu.

Šodien pie brokastu galda izdevās iegūt vairāk informācijas par šo šausmīgās kaklasaites nēsātāju. Vispirms jāsaka, ka šodien viņš pārsteidza klātesošos ar citu kaklasaiti, kā arī ar mazliet laikmetīgāku žaketi. Šoreiz kaklasaite bija spilgti zilā un zaļā krāsā. Tumši zilās krāsas daļa bija skaidri saskatāma. Šie krāsu bloki plūstoši pārgāja viens otrā. Tie attēloja debesis, zemi un jūru. Uz šī visnotaļ poētiskā fona bija redzami pieci dzīvnieki, kas bija attiecīgi izvietoti pēc tā, kādu zemes slāni tie apdzīvo. Pašā augšpusē, mazliet zem pretīgi mazā kaklasaites mezgla, rēgojās balodis, zem baloža bija redzams putns, kas varēja būt kovārnis ar salauztu degunu vai īpašas konstrukcijas ērglis. Uz zemas bija redzams zaķis, posmā starp zemi un ūdeni rēgojās bruņurupucis, bet pašā apakšā vieta bija rezervēta āmurhaizivij, kuru nekļūdīgi varēja pazīt pēc īpašās deguna formas. Arī šoreiz šlipse bija padevusies ļoti gara, un to pilnībā varēja redzēt tikai tad, kad kungs piecēlās kājās. Īsāk sakot, šis vīrelis ir bioloģijas skolotājs (tas man visumā izskaidro viņa sevišķo kaklasaišu gaumi), un kādreiz viņš ir bijis šī benediktīniskā internāta, ka atrodas tieši blakus klosterim, audzēknis, vēlāk arī skolotājs šajā skolā. Tad viņš ir aizgājis prom strādāt uz Minheni, taču pašlaik uz neilgu laiku viņš ir atgriezies Etālē, lai aizvietotu bioloģijas skolotāju, kas ir saslimusi. Vispār jau diezgan cēla rīcība. Kā man paskaidroja tēvs Anselms, viņi abi ar sievu esot lieli Āfrikas fani, un katru gadu brauc apskatīt melno kontinentu. Man liekas, tieši Āfrikas kontinents varētu būt izcelsmes vieta vismaz pusei šī kunga kaklasaišu kolekcijas. Vismaz spilgtās krāsas un animāliskie motīvi šīs dienas kaklasaitē diezgan noteikti liecina par to.

Iedevu pēc brokastīm tēvam Anselmam aploksnīti ar simts eiro.