Mūzika. MBD 7 no 15
Tā nu es paklausījos vakar un ieklausījos atkal šodien, un uzskatu, ka mans pienākums jums ir pievienot mūziku no viņu jaunā albuma ar tiešām lielisku dziesmu. Tūlīt pat novilkšu visu albumu un tad sākšu drillēt. Līdz tas man apniks. Un tad es atkal viņus atklāšu pēc 4 gadiem. Protams tikai tad, ja rammmmammmmmaaaaa vēl nebūs piekususi pelnīt naudiņu.
Mana Benediktīniskā dienasgrāmata
2006. gada 26. novembris, plkst. 20.40 turpinājums
Pēc vakariņām iesāku sarunu ar mūku, kas ir galvenais psalmu dziedātājs. Savā ziņā viņš ir solists, jo šie dziedājumi norisinās kā jautājums un atbilde, kur pirmo panta daļu dzied solists, bet otro – visi pārējie. Jāatzīst, ka saruna ar viņu mazliet sagrāva iespaidu par mūkiem kā ideālajiem cilvēkiem. Viņš mani izprašņāja, un es viņam stāstīju. Tad arī viņš pats stāstīja. Esot šajā klosterī jau 27 gadus. Spriežot pēc viņa vecuma, pieņemu, ka viņš pavisam jauns ir nonācis klosterī, jo tagad viņam bija ap gadiem piecdesmit. Viņš teica, ka grūtākais laiks jau esot garām. Tad viņš stāstīja par vienu savu draugu, kurš dzīvo Hamburgā, un kuru viņš šad tad apmeklē. Un viņam balsī bija dzirdamas ilgas pēc dzīves ārpus klostera. Viņš neizklausījās īpaši laimīgs, bet vairāk tāds kā nolemtības pārņemts. Pieņemu, ka viens vai otrs no mūkiem jau lielākā vecumā ir secinājis, ka šī nav īsti tā dzīve, kuru viņš ir gribējis dzīvot, taču acīmredzot viņam ir bijis bail iesākt citu dzīvi ārpus klostera. It sevišķi tad, ja jau kopš pietiekami jauna vecuma, bez kādas apgūtas profesijas vai pabeigtas izglītības esi nonācis klosterī, kaut kad esi spiests secināt, ka reālais dzīvei gatavs neesi, tāpēc jāpaliek dzīvot klosterī. Tas gan nav smuks salīdzinājums, bet man mazliet atgādina cietumniekus – recidīvistus, kuri, jau jauni būdami, ir bijuši cietumā un brīvībā īsti dzīvot neprot, tāpēc atkal izdara noziegumu, lai nonāktu cietumā.
Tad vēl viņš tā mazliet ieminējās, ka dažkārt savā starpā viņiem esot nesaprašanās un konflikti. Kaut tas jau būtībā ir normāli, jo visi mēs esam grēcīgi un mazi cilvēki, un dzīvot pazemībā un dievbijībā ir sasodīti grūti gan šaipus, gan viņpus klostera sētai. Kad es iedomājos par iespējamajām cīņām par varu un ietekmi klosterī, tad visu askētisko mūku dzīve sabrūk cilvēcisko vājību priekšā. Taču tāpēc es vēl vairāk cienu un apbrīnoju šos cilvēkus, jo viņi ir izvēlējušies ļoti grūtu dzīvi, jo pilnīgā saskaņā ar Dieva likumiem dzīvot ir neiedomājami grūti. Bet, kaut arī varbūt daži no viņiem ar savu dzīvi īsti apmierināti nav, tik un tā ticu, ka vismaz trešdaļa vai puse no viņiem ir atnākuši uz klosteri nevis, lai aizbēgtu no ikdienas rūpēm un nelaimēm, bet gan lai nodzīvotu savu dzīvi Dievam par godu. Āmen! :)
2006.gada 27.novembris, plkst. 6:30
Neatceros, kad es vēl kādreiz tik agri savā mūžā būtu sēdējis pie rakstāmgalda un kaut ko rakstījis.
Šodien lielākā daļa mūku gan pirmajā rīta lūgšanā, gan mesē nepiedalījās. Tikai kādi 16 gabali bija klāt. Vispār te ir baigais baciļu midzenis, jo liela daļa mūku šķauda, klepo un šņaukājas. Bet vispār tas jau nav nekāds brīnums, pie šīs gaisa temperatūras baznīcā. Un vēl meses laikā izjutu sava veida neiecietību pret sevi nevis kā personu, bet gan kā luterāni. Tādu zināmu kritiku es vakar jau izjutu, runājoties ar abatu, un šodien pēc meses nelielu indīgu piezīmi, jo atkal biju pie svētā vakarēdiena galda. Nu redzēs, būs jāpaņem tas pāters, kas atbildīgs par viesiem, pie malas, un skaidri gaiši viņam tas jānoprasa. Ja izrādīsies, ka šī it kā iecietība tiek spēlēta, bet patiesībā viņi īsti nevēlas, lai luterānis ar viņiem kopā piedalītos mesē, tad es braukšu šovakar prom.
Es tomēr brīnos, cik viegli man ir pamosties no rīta. Principā esmu jau uzreiz augšā un tas vēl pirms pieciem. Pēc pusstundas jāiet ēst brokastis.
2006.gada 27.novembris, plkst. 10:30
Es cītīgi lasu Patrika Zīskinda „Parfīmu” un varu tiešām apgalvot, ka labāku grāmatu man sen nav nācies lasīt. Šī grāmata ir tik dzīva un stāstoša, tik smalka, ar vienreizēji burvīgu valodu. Tas autors tiešām ir ģeniāls.
Ārā ir ļoti jauks laiks – saulains un bez mākoņiem, bet man pilnīgi negribas iet ārā. Gribas palasīt.
2006.gada 27.novembris, plkst. 13:30
Mans šīrīta plāns braukt prom tiek atcelts. Mūki pēkšņi kļuvuši ļoti laipni pret mani. Visi grib palīdzēt sameklēt lūgšanu grāmatās īstās vietas, jo tas nav tik viegli bez pieredzes izdarāms. Varbūt tas saistīts ar manu šīrīta sarunu ar tēvu Amselu, kurš ir atbildīgs par viesiem, un kuram es tieši par šo vakardienas problēmu jautāju, bet varbūt tas ir saistīts vienkārši ar neizskaidrojamu paranoju, ka bija mani pārņēmusi no rīta. Laikam no agrās celšanās.
Šodien pusdienas nekādas īpašās nebija. Zupa bija laba, taču makaroni bija sataisīti ar garšvielām, kuras stipri atgādināja kvēpināmā trauka aromātu, kas ir patīkams ostīšanai, bet ne īsti jauks ēšanai.