Par somām

Šodien tehnisku apsvērumu dēļ uz darbu devos ar divām somām. Vienā bija ierastie papīri, kurus es praktiski nelietoju, taču ieradumam liels spēks, un ir vajadzīga šī sajūta, ka pie rokas ir somas, tāpēc vazāju katru dienu uz darbu līdz somu ar "neko" iekšā. Otrajā somā bija visādi ēdami labumi, kuri tiks pasniegti šodien vakarā jaunajiem darba kolēģiem, kad notiks mūsu ar Sarmīti iesvētīšana. :) Vakar tika cepti daži labumi mājās, un rezultātā somā ir garšīgi antipasti, bet mājās ir sadegušas eļļas smaka.
Taču šodien es pamanīju citu lietu - cik cilvēku, tik somu. Braucot uz darbu, es nevēroju cilvēkus un to kopējo tēlu, bet gan tikai cilvēku somas. Un man neizdevās ieraudzīt divas vienādas somas! Tās bija pārsvarā tumšās krāsās, vidēja lieluma, pie rokas nesamas, ar kabatiņām, taču divu vienādu nebija. Un tad es iedomājos - nu labi. Mēs, cilvēki, esam katrs savādāks, jo mums ir divi savādāki vecāki, un principā divu vienādu cilvēku tikpāt kā neeksistē. Bet ar somām tā taču nav. Tās ražo pilnīgi vienādas milzīgos kvantumos, turklāt pat ļoti izturīgas, tās ir nopērkamas daudzos veikalos Vācijā, turklāt nevis katrā veikalā savādākas, bet lielākoties vienādas. Tātad, pasaulē ir 6,8 milardi cilvēku, taču nevar būt 6,8 miljardi dažādu somu!
Un šajā sakarā man radās vēl viena pārdoma - vienkāršiem cilvēkiem, kuri izvēlas nēsāt vienkāršas somas, nav vienādu somu, taču turīgiem cilvēkiem, kuri nopērk Louis Vuitton, nav problēmu ar to, ka blakus iet draudzene ar tieši tādu pašu somu. Cilvēks ir samaksājis lielu naudu, bet nav ieguvis individualitāti. Viņš to tieši ir pazaudējis. Bet neskatoties uz to, cilvēks to dara tik un tā, jo tad jau noteicošais vairs nav individualitāte, bet gan piederības princips.